17.gadsimta sākumā Anglija sāka vedot jaunu pasaules impēriju, vēloties izkonkurēt Spāniju, Franciju un Nīderlandi. Un Anglijai tas izdevās – 18.gadsimtā Anglija izkonkurēja Nīderlandi un kļuva par spēcīgāko, attīstītāko Eiropas valsti.
Tomēr 16. gadsimtā bija maz pazīmes, kas norādītu Anglijas iespējamo ekonomisko izaugsmi. 14. un 15. gadsimta laikā Anglija pārcieta daudzus karus un nemierus. Arī monarhiskā valsts iekārta kavēja ekonomisko attīstību.
Tjūdoru dinastijas laikā Angļu karaļnams arvien paplašināja savus ienākumus gan piedzenot soda naudas un nodokļus, gan pārdodot dažādas atļaujas un privilēģijas, gan konfiscējot baznīcai zemi. Pietam šī dinastija saprata, ka tai būtu izdevīgāk nevis iznīcināt parlamentu, bet gan kontrolēt to, tādēļ Henrijs VIII izveidoja Apakšnamu (zemāko parlamenta māju), ko vadīja augošā tirgotāju kārta un sīkmuižniecība.
Stjuartu dinastijas laikā saasinājās karaļnama un parlamenta strīds, kas būtībā bija konflikts par finanšu jautājumiem.
17. gadsimta sākums Anglijas valdībā saistās ar seru Edvardu Koku, kurš panāca to, ka vispārējās tiesības kontrolēja komerctiesību attīstību. Koks arī uzstāja, ka vispārējām tiesībām ir jāstāv pāri karaļnama monopolistiskajām privilēģijām, kas tika īstenotas jau kopš Viduslaikiem. Šo privilēģiju galvenais mērķis bija aizsargāt inovātoru, taču 16. gadsimta otrajā pusē kļuva skaidrs, ka karaļnams šīs privilēģijas izsniedz, lai gūtu papildus ienākumus vai lai atalgotu galma favorītus. Šīs privilēģijas un atļaujas kavēja ekonomisko attīstību kopumā.
…
