Viens saimnieks ar jums vēlās runāt, baronlielskungs.»
«Kas tas ir?»
«Klaucēns.»
«Tā. Es iešu... Ko viņš grib?»
«Es nezinu, baronlielskungs. Viņš nestāsta.»
«Labi.»
Slaikais sulainis nedzirdami nozuda iz kabineta, un barons avīzē vēl brītiņu lasīja tāļāk. Tad lapa nočaukstēja, un viņš piecēlās. Bāls aiz karstuma, viņš piegāja pie augstā loga, kura marķīze bij dziļi nolaista, un atvēra to mazdrusciņ. Gluži kā krāsns svelme viņam no ārienes verda pretim. «Briesmīgi,» viņš nomurmināja, aizvēra logu atkal cieti un piegriezās dārgajam barometrim, kas jau nedēļām uz «sausu» vien rādīja. Arī tagad ne mazākās cerības! Barons savieba ģīmi un tuvojās lēniem soļiem galdiņam, uz kura melnās marmora virsas stāvēja plata sudraba bļoda ar caurspīdīgiem ledus gabaliem un zifona pudeli. Šņākdams vēsais zeltersa ūdens ietecēja slīpētā glāzē, un barons dzēra.
Tad viņš iegāja ēdamistabā.
Pilī nebij sevišķas runājamās istabas priekš zemniekiem, un tādēļ barons ar tiem satikās koridorā. Tā tas bij noticis viņa tēva, tā viņa tēvatēva laikos. Barons gan nāca iz galvaspilsētas zemes smalko ierašu augstskolas, un viņa pašcienība viņam iesākumā nebij atļāvuse pa pus un pa veselām stundām sarunāties ar saviem saimniekiem gaņģī, kur vējš vilka cauri un istabas meitas, sulainis un ķēkša katru vārdu varēja noklausīties. Bet ēdamistabā, kurp viņš pirmā laikā zemniekus bij licis aicināt, tie atstāja grūti aizdzenamu zābaksmēra, siena un mitrā vietā stāvējušu drēbju smaku, tā ka līdz sevišķas istabas ierīkošanai bij jāpaliek pie tēva un tēvatēva paraduma. Tā viņš arī šoreiz gribēja iziet koridorā, kad atminējās dzirdējis, Klaucēns piederot pie viņa paskolotiem saimniekiem. Tad tad laikam gan jau bij atsvabinājies no trāna smakas. Bez tam šis saimnieks bij dēls tam saimniekam, kuru mirušais barons visvairāk bij cienījis. Jaunais lielskungs piedūra pirkstu pie zvana pogas, pēc kam slaikais sulainis atkal parādījās.
«Ved viņu šurp ēdamistabā,» viņš pavēlēja.
«Jā, baronlielskungs,» sulainis atbildēja, viegli palocīdamies, un izgāja ārā.
Barons aizvirzījās aiz garenā ēdamgalda. Šim vīram galu galā tomēr ar trānu smērēti zābaki varēja būt kājās, un tādā gadījumā četri soļi attāluma nebij bez labuma. Tad viņš arī vēl no ļaudīm ar kaut cik necik izglītības sev neļāva bučot roku. Tātad galds nozīmēja mēmu rokas skūpsta atraidījumu, ja saimniekam bij tik daudz smalkjūtības to saprast. Koridorā barons mēdza roku aizlikt aiz muguras, pie tam laipni sacīdams: «Nevajaga, nevajaga.» Bet pie tam viņš allaž sajuta kaut ko nepatīkamu un pagrūtināja tādēļ cik spēdams šādu skatu atkārtošanos.
Pēc maza brīža atvērās durvis un vienkārši, bet godīgi ģērbies vīrs ienāca un palika pie durvīm stāvam.…
