Vien tad, kad no šīs nežēlīgās pēršanas Andrievs bija palicis pavisam vājš, māte, nespēdama ilgāk mocīt dēlēnu un pati sevi, salūza un izplūda asarās. Šajā brīdī padevās arī Andrievs, saprazdams, ka mātes laime viņam svarīgāka par paša spītību.
Ceturtajā – noslēdzošajā – daļā atkal valda ilgas pēc mātes un Latvijas, kas jau saplūst vienā veselumā. Šajā daļā jūtamas Niedras skumjas par to, ka viņš nav ticis saprasts gan tad, kad vēlējās noskaidrot, kādēļ jāpasakās Dievam, gan tad, kad centies pasargāt Latviju. 1919. gadā Niedra aktīvi iestājies par sadarbību ar baltvāciešiem, tādejādi cerot apturēt lielinieku teroru Latvijā un atbrīvot Rīgu. Diemžēl, Niedras darbības bija pretrunā ar Latvijas pagaidu valdību, kā dēļ Niedra tika uzskatīts par valsts nodevēju. Rakstniekam nācās emigrēt uz Viļņu. Dzeļoja rindās “Vienalga! Samīts, asiņains un niecīgs, / Kā tārps es lokos sveša ceļa smiltīs / Un vaicāju: - Bet kam tas vajadzīgs?” manāma Niedras neizpratne un skumjas par to, ka, cenšoties darīt, viņaprāt, vislabāko savai tautai, viņš ir nosaukts par nodevēju un sodīts. Tomēr Niedra vēl saglabā cerību, ka kādu dienu viņš varēs atgriezties dzimtenē un ka kādu dienu Latvijai viņu vēl vajadzēs.…