Galvenā tematiskā līnija romānā ‘’ Zaļā zeme’’ ir par cilvēka un zemes saistību, par ļaužu savstarpējām attiecībām, kuras nosaka tieksmi pēc sava kaktina, pēc sava zemes stūrīša.
A.Upīts ar mākslinieciskiem līdzekļiem attēlo latviešu zemniekus, to atsevīšķus centienus, pārdzīvojumus. Apveltot šos cilvēkus ar īpašām simpātijām, autors cenšas parādīt, kāda bija mūsu seņču dzīve pirms daudziem gadiem. Parāda, kādā tad īsti tajā laikā bija mūsu zeme. Tiek arī aprakstīts, kā tad par savu mazo zemes stūrīti cīnījās latviešu zemnieki. Par to viņi cīnās visu mūžu. Kādam tas izdodas, bet kādam – neizdodas. Citam vairāk, citām – mazāk.
Mūsdienās, šķiet, tas nav tik spilgti izteikts ar zemes iegūšanu, bet gan vairāk ar varas iegūšanu. Šajos gados civēkiem ir vajadzīga vara un nauda. Taču, lai cīnītos pēc sava zemes pleķīša, mēs par to neizdomājamies. Visu mēs cenšamies dabūt ar nauds palīdzību. Mūsu zemes vairs nv tik zaļa, kāda tā bija pirms daudziem gadiem. Mēs esam gamdrīz visu iznīcinājuši.
Tēli romānā ‘’Zaļā zeme’’ ir dažādi. Katram ir savs raksturs. Kāds par to vien domā, kur varētu piedzerties, kāds domā, kā apstrādāt savu zemes gabaliņu. Tēlu iedalījumā tiek ievērotas attiecības starp tiem. Tēli ir sadalīti dažādos slāņos- rentnieki, pusgreudnieki, amatnieki, gājēji – visādās pakāpēs un paveidos. Tēli apbrīno, apskauž, dažkārt pat ienīst visas dzīves ideāls ir savs privātaiszemes stūrītis. Zeme tēliem nozīmē ļoti daudz. Tā – zeme – baro un ģērbj šos cilvēkus. Un to viņi apzinās. Tomēr ne visi to prot izmantot.…
