„Lāsts” ir Andreja Eglīša astotais dzejoļu krājums, kas iznāca 1961. gadā. Tas sastāv no trīs daļām, kuru nosaukumi ir „Ievām ziedot”, „Debesis meklējot” un „Baltijas jūras krastā”. Šo krājumu dzejnieks sarakstījis trimdā, tāpēc to caurvij skumjas un ilgas. Autora biogrāfija liecina, ka Andrejs Eglītis ir audzis kopā ar savu laiku, no maiga liriķa – skaistuma, dabas un mīlestības apdziedātāja – kļūdams par tautas ciešanu izteicēju, cīņā saucēju un pravieti, arī par sirdsapziņu. Tas atklājas arī krājumā „Lāsts”. Laikā, kad mākslinieks veidojis šo dzejas apkopojumu, viņš jau ir bijis pieredzējis un dzīves gudrs cilvēks, tāpēc proza vairs nav tik vieglprātīga, bezrūpīga un gaiša kā agrākā. Lai gan dzejnieks joprojām raksta par mīlestību, tā vairāk saistās ar vilšanos, sāpēm un naidu. Krājumā izteiktas arī dzejnieka sāpes par mātes aiziešanu mūžībā, kā arī par tēvzemes zaudējumu svešai varai.
Motīvi.
Dzejoļu krājumā „Lāsts” galvenie ir nāves un mīlestības motīvi, kas vieno visas trīs tā daļas. Šie motīvi, kas mijas ar šķiršanās, vientulības, vilšanās, laika, mūžības un citiem motīviem, ir sastopami ne vien atsevišķi, bet lielākajā daļā dzejoļu arī kopā. Tā, manuprāt, atklājas autora dzīves laikā iegūtais uzskats, ka mīlestība un nāve nemaz nav tik atšķirīgas un nesavienojamas lietas, tieši otrādi – abas lielākoties sagādā vārdos grūti izsakāmas sirdssāpes un dziļus pārdzīvojumus.
Dzejoļu krājuma trešajā daļā „Baltijas jūras krastā” atklājas arī varoņa, dzimtenes un trimdas motīvi, kuros Andrejs Eglītis atklājas kā tautas sirdsapziņas modinātājs un cīņā saucējs.
Liriskā „es” pārdzīvojumi.
Liriskais „es” dzejoļu krājumā „Lāsts” galvenokārt pārdzīvo neveiksmīgu mīlestību, kā arī mātes un tēvzemes zaudējumu. Liriskais „es” ir vīlies mīlestībā un sāk piekrist uzskatam, ka tā patiešām ir aizliegtais auglis, kuru noplūcot, cilvēks būs lemts vien ciešanām un mokām. Viņš domā, ka ļauties jūtām var vien nepieredzējuši un vieglprātīgi indivīdi, kuri vēl nezina, ka skaists ir tikai mīlestības sākums.
…