„Audiet mani karogā
sarkanbaltsarkanā”
(1972. gads Ņujorka)
Andreja Eglīša nemitīgo māksliniecisko meklējumu atbalss rodama šinī krājumā, kur dzejnieks tiecas pāriet no klasiskām, regulāri veidotām panta formām uz tādām strofām, kas pēc teikuma konstrukcijas atgādina lirisku prozu ar tai raksturīgu ritmisku plūdumu. Reducēta atskaņu loma, paturēts dzejoļu cikliskuma princips ar sākuma vadmotīvu un izskaņu, kam dažkārt aforistisks raksturs. „Es esmu no zemes un debesīm un būšu zeme un debesis”.
Saturā grāmatā nav patriotiskās dzejas kopojums, kā varētu secināt pēc tās nosaukuma. Vairums vārsmu ir poētiskas refleksijas par tā sauktajām mūžības tēmām. Ceļojumi pa Sahāras tuksnesi, Tunisu, Kartāgu, Izraēlu, Maroku un citām zemēm, kuras mazāk skārusi 20. gadsimta civilizācija, bet kur vairāk jūtama aizgājušo gadsimtu pirmatnības elpa un senās kultūras klātbūtne, dzejnieku ierosina uz pārdomām par zūdošām un nemainīgām vērtībām, par dzīvības un nāves attiecībām, par mīlestību un laimi. Dominējošā ir nāves un iznīcības tēma. Rainiskā intonācija, atgādinot viņa kalnā kāpēju, ieskanas vientulības motīvs. Bet mīlestība dzejnieka skatījumā ir pilnīga divu būtņu saplūsme, tā ir cilvēkam nepieciešamais glābējs un piepildījums.
Pēdējā dzejoļu kopa veltīta Latvijai un saucas „Karogu cikls”. Pretēji grāmatas vispārējai klusinātajai noskaņai tas izskan himniskā pacilātībā. Atkal dzirdama dzejnieka- zemciešu tautas tribūna balss, kas pareģo: „Ar ilgiem gadiem važas sadilušas pašas būs” un „Nezudīs ne mūžam mums sarkanbalti sarkanās mūsu tautas svētās mājas”. Par šādu tekstu Latvijā valdošā vara iznīcina grāmatu. Trimdā grāmatu izpārdod mēneša laikā, tā piedzīvo četrus izdevumus.
…