Analoģija ir spriešanas paņēmiens, loģisks secinājums, izziņas metode, ar kuras palīdzību zināšanas par viena priekšmeta, parādības pazīmēm tiek iegūtas uz tā pamata, ka ir zināms, ka šim priekšmetam, parādībai ir līdzība ar citiem.
Analoģija balstās uz atziņu – vienā ziņā līdzīgas lietas ir līdzīgas arī pārējā ziņā. Jāatceras, ka analoģijas rezultātiem ir varbūtības raksturs, tāpēc tā vairāk noderīga hipotēžu, versiju veidošanai.
Priekšmetu kuru izzinām ar analoģijas metodi sauc par modeli un to priekšmetu, uz kuru tiek pārnesta modeļa izziņas rezultātā iegūtā informācija sauc par oriģinālu, paraugu, prototipu.
Lai izmantojot analoģiju izdibinātu tā patiesuma pakāpi jāņem vērā vairāki nosacījumi:
1. Jo vairāk salīdzināmo objektu kopējo īpašību mēs zinām, jo augstāka varbūtības pakāpe secinājumam pēc analoģijas.
2. Jo būtiskākas ir konstatētās salīdzināmo objektu īpašības, jo augstāka secinājuma patiesuma pakāpe.
3. Jo dziļāki objekta izdibināmo īpašību sakari, jo augstāka secinājuma patiesuma pakāpe.
4. Ja tam objektam, par kuru tiek izdarīts secinājums pēc analoģijas, ir pazīme, kas nav savienojama ar pārnesuma pazīmi, tad salīdzināmo objektu vispārēja līdzība nav pamats secinājumam pēc analoģijas.
5. Kopējām īpašībām ir jābūt jebkurām salīdzināmo objektu īpašībām, tās jāizvēlas bez aizspriedumiem pret kaut kāda veida īpašībām.
6. Īpašībām, kas ir modelī ir jābūt tāda paša tipa kā vispārējām īpašībām.
7. Kopējām īpašībām ir jābūt pēc iespējas specifiskākām salīdzināmajiem objektiem, tām ir jāpieder pēc iespējas mazākam objektu lokam.
8. Turpretī modeļa īpašībām ir jābūt mazāk specifiskām, jāpieder pēc iespējas lielākam objektu lokam.
Analoģiju veidi:
• Vienkāršā analoģija – šis paņēmiens ir svarīgs tad, kad kādu priekšmetu parādību pieskaita pie zināmas ģints, veida, klases. Tā balstoties uz divu priekšmetu līdzību, pēc kaut kādām pazīmēm veido secinājumu par šo priekšmetu līdzību arī pēc citām pazīmēm.
…
