Treškārt, Ētikas komisija nav vērtējusi, kādā laikā un kādiem mērķiem automašīna tika lietota no tiesneses puses. Ja tas tika darīts tieneses kā privātpersonas un viņu bērnu vajadzībām, tad, autores ieskatā, pārkāpums nav saskatāms. Citādi būtu vērtējams apstāklis, ja tas tiktu darīt tiesneses un advokāta kā amatpersonu kopīgo lietu risināšanai. Ir jānorāda, ka tiesneša statuss nenozīmē to, ka tiek ierobežotas viņa kā privātpersonas normatīvajos aktos noteiktās tiesības, šajā gadījumā – izmantot lietošanas tiesības.
Autores ieskatā, visi šie faktotri bija jāvērtē kopsakarā un uzskata, ka konkrētajā gadījumā ne tikai nepastāv interešu konflikts, bet arī sabiedrībai nav pamata apšaubīt tiesneses rīcības tiesiskumu, jo abas amatpersonas faktiski vieno ģimenes saites un ir pašsaprotsami, ka personas lieto to, kas pieder viens otram kā kopīgu mantu, taču nenonākot pretrunā ar normatīvajos aktos noteikto. Jāņem vērā, ka šeit iesaistītas arī bērnu intereses, piemēram, tikt droši nogādātiem līdz izglītības iestādei vai kādai citai viņiem nepieciešamajai vietai. Savukārt tērēt ģimenes budžetu vēl viena transportlīdzekļa iegādei nav praktiski lietderīgi un šis apstāklis tāpat nenodrošinātu sabiedrības acīs amatpersonu godprātību. Konkrētajā gadījumā šis fakts slēpts netika un bija padarīts par publiski zināmu, iekļaujot to tiesneses deklarācijā.
Protams, citādi būtu vērtējama situācija, ja tajā tiktu iesaistītas personas, kurām nekā kopīga nav.
…