Vēsturnieki ir izpētījuši pīrāga pirmsākumus, tie ir meklējami senajā Grieķijā. Senajā Grieķijā arī ir cēlušies cepumi, kurus tie pagatavoja no ūdens un miltiem. Bagātie mūki pīrāgu pagatavošanā izmantoja arī jūras veltes, mīdijas. Gaļas pīrāgi bija arī iekļauti romiešu kursos, kur tika mācīts kā pagatavot visdažādākos desertus.
Savienotajās valstīs, 1675. gadā pateicības dienā nebija nekāda izveidota saldā pīrāga, vienīgi bija ķirbju pīrāgs, cepti rieksti. Svēsetceļotāji ieviesa angļu stilu, pateicoties kolonijām, tie ieviesa gaļas pīrāgu, kas bija ļoti izplatīts armijas kolonijās. Kolonijās pīrāga garozu ne tikai ēda, bet arī izmantoja kā produktu glabāšanās vietu. Tie gatavoja tā, ka pīrāga garoza bija cieta, praktiski neēdama, tā aizsargāja pārtiku. Armijas kolonijās pateicoties mīklas cietajai garozai, tie tādā veidā uzglabāja produktus līdz ziemas mēnešiem.
Ķirbja pīrāgs pavārgrāmatā tika ierakstīts 1675. gadā. 1800. gadā tika Amerikā popularizēta pīrāgu gatavošana. Pavāru grāmatā, kas tika izdota 1796. gadā, tika uzskaitīti tikai 3 saldie pīrāgi, bet 1800. Gadā izdotajā pavāru grāmatā jau bija 8 saldo pīrāgu varianti. 1947. Gadā izdotajā mūsdienu kulinārijas enciklopēdijā jau bija 65 varianti saldajam pīrāgam. Oriģinālās pīrāga receptes ir tieši nākušas no Anglijas. Pēc iedalījuma pīrāgs var būt jebkurš sacepums, kas satur gaļu, augļus, dārzeņus, riekstus vai olīves. …
