„Es un šis laiks”
Risinātās problēmas
Vai tiešām cilvēka atšķirīgais un savdabīgais domāšanas veids ir iemesls, lai apkārtējā sabiedrība viņu nepieņemtu? Jo galvenā problēma ir sabiedrības noraidošā un negatīvā attieksme pret cilvēku, kurš savos uzskatos un domā ir atšķirīgs. Cilvēks vairs nevar justies laimīgs, jo pat „ielā tukšajās sāk pārņemt nervozums”. Pat bēdas ir kļuvušas par „ikdienišķu svārku”, attieksme no apkārtējās sabiedrības rada nospiedošu sajūtu un noved pie skumjām. Manuprāt, nopietna problēma ir tāda, ka netiek novērtēta cilvēka labestība un garīgās vērtības ko tas spēj sniegt, jo „sirds pēc savas vērtības tikpat, cik draņķa māli”. Manuprāt, dzejolī ir arī atainots tas, ka laiks maina cilvēkus, jo arī pats laiks palicis „smieklīgs un erotisks kā āzis”. Cilvēkiem ir mainījusies arī attieksme pret garīgām vērtībām. Mainoties laikam, nereti notiek arī dažādas pārmaiņas dzīvē, kas ietekmē ikviena cilvēka ikdienu un dzīves uztveri.
Pārdzīvojums
Pēc manām domām galvenais pārdzīvojums ir sajūtas, kuras pārņem cilvēku, kad apkārtējā sabiedrība nesaprot viņa idejas un uzskatus. Tiek piedzīvots pārejas periods, kad norisinās dažādas pārdomas un piedzīvotas pārmaiņas. Tāda veida attieksme māksliniekā var radīt skumjas, kas „dziļi sāp”. Risinās arī pesimistiski un drūmi pārdzīvojumi, jo tiek apsvērta iespēja „nospļauties un atmest vēl ar roku”.
Tēlainās izteiksmes līdzekļi
Personifikācijas: „trotuārs pretim ņirdz”, , „spuldzes skaļi brēc”
Metaforas: „sirds mana nervozē”, „vērts tiešām nospļauties un atvieglot sev nāsis”
Epiteti; „uz gludā bulvāra”, „bēdas kļuvušas par ikdienišķu svārku”, „sirds mana nervozē”
Salīdzinājumi: „Laiks.. erotisks kā āzis”, „…trotuārs … kā ceļš uz debesīm…”, „sirds mana nervozē... ar viņu kaujos es un cīnos kā ar badu”
…
