Alberts Bels "Būris"

„Bērzs nolikās guļus, savācis vienkopus daudzmaz sausās lapas. Cietā betona grīda lauzīja un saldēja kaulus. „
„Novilcis lietus mēteli, viņš grieza to pa savu galvu kā ventilatora spārnus, traukdams prom odus, un tomēr kādi pārdesmit no bara tika līdz sejai un galvai, iesēdās matos, piezīdās ādai uz kakla, ieķērās ausīs, lipa uz vaigiem.”
„Par mašīnu viņš nebēdāja, to dabūs atpakaļ agri vai vēlu, bet par odiem bija liela bēda. Tie nāca virsū milzu bariem, ļauni sīkdami, izbadējušies mežaiņi. Bērzs domāja, ka nesagaidīs rītu.”
„Uz rīta pusi kļuva vēsi. Bērzs mēģināja sasildīties lēkājot uz vietas, vēzējot rokas gar pleciem.”
„Bērzs plūca riekstus un priecīgi tos ēda.”…