A. Bels ir viens no ievērojamākajiem latviešu mūsdienu prozaiķiem. Sācis publicēties 20. gs. 60. gadu sākumā un lasītāju ievērību guvis ar netradicionālu tēlojuma manieri: sižetu aizstājis ar pārspriedumiem, apziņas plūsmu (tuvu vai attālu asociāciju saķēdēšanu, saplūdināšanu), nozīmīgu lomu piešķīris idejai. Pārliecības izteikšanai veltījis garus emocionāli un intelektuāli ietilpīgus pārspriedumus, izmantojot tā saukto autora tekstu. Tiem bieži vien simboliska vispārinājuma jēga. Simbols A. Bela darbos ir gan atsevišķs tēls („Būris”, „Poligons”), gan viss darbs kopumā („Saucēja balss”, „Cilvēki laivās”, „Bezmiegs”). [1]
Romāns radies rakstnieka daiļrades sākumposmā. Tas rakstīts, vērojot padomju sabiedrības ekonomiskās, ideoloģiskās un morālās pārmaiņas 20. gs. 60. gadu beigās. Cilvēki ir kļuvuši materiāli turīgāki, kaut valda valsts reglamentēta un regulēta ekonomika. Palielinājušās algas, pilsētās izveidojies stabils padomju vidusšķiras slānis - "vidējā inteliģence". Pēc ilgstošas nabadzības gadiem visi vēlas dzīvot labklājībā. Sabiedrībā nostabilizējies šāds dzīves modelis: "Viņiem bija perspektīvas, un viņi bija godkārīgi. Kārtīgi sava darba darītāji, bet neatteicās arī no atsevišķiem darījumiem, ja šie darījumi neatradās sodāmības robežās un sekmēja ģimenes materiālo labklājību un ja tie palika noslēpums plašākai sabiedrībai. [..] Šie cilvēki lielāko tiesu dzīvoja vairāk sev nekā sabiedrībai un nevēlējās lieki apgrūtināties ar vairāku bērnu audzināšanu. Pēc caurmēra kritērijiem, viņi nedzīvoja slikti, divistabu vai pat trīsistabu dzīvokļos, bet, ja raudzījās nākotnē un redzēja šajā dzīvoklī vēl trīs pieaugušus bērnus precību gados, tad jautājuma risinājumā neviļus iezagās skepse." [1]…
