1. Prozas teksts rosina apdomāt savu dzīvesveidu, prioritātes, aicina palūkoties sev apkārt, palūkoties uz sabiedrību no uz no gaišajām un tumšajām pusēm. Romānā paustas daudzas filozofiskas atziņas, ļoti vērtīgas un domāt rosinošas, piemēram:
„Durvis ir vaļā, aizej!”, kā arī „Mēs – tā ir pareizā atbildības forma.”; „..es nevaru būt pats bez sabiedrības.”
„Putniem savvaļā ir īsāks mūžs nekā tiem, kas dzīvo nebrīvē.” Šī doma romānā izskanēja vairākkārt, uzsverot tās dziļo nozīmi un saistību ar romānā notiekošo.
2. Literārā darba saturu veido vairāki skatupunkti no dažādu cilvēku redzeslokiem, nejaušības, cilvēku savstarpēja mijiedarbība. Līdzās nejaušībām diezgan svarīgu lomu ieņem arī kompleksi, kas virza visu notikumu gaitu. Piemēram, kā spilgta nejaušība ir minama galveno varoņu – izmeklētāja Strūgas fiziskā un garīgā līdzība ar bezvēsts pazudušo arhitektu Edmundu Bērzu. Tieši šīs nejaušības palīdz Strūgam atrast Bērzu, izprast viņa rīcības, viņa domu gājienu. Ļoti izteikti kompleksi māc vēl vienu no romāna personāžiem – noziedznieku Dindānu, kurš visu mūžu nav bijis par sevi pārliecināts, mūždien baiļu mākts. Tieši bailes kā katalizators iedarbināja viņa kriminālās gaitas – mašīnu zagšanu, vēlāk arī Bērza nolaupīšanu, jo tas bija veids kā no tā uz laiku izbēgt, iedvešot bailes citos. Dindāns par sevi gan izjūt kaunu, bet ne sirdsapziņas pārmetumus. Egoisms virza viņa domu gājienu, izdzīvot visas dzīves baudas – galvenais mērķis. Taču, jo tālāk Dindāns šādi dzīvo, jo lielākos konfliktos nonāk pats ar sevi:
„Dindāns dažbrīd jutās slikti. Viņš gribēja lepni cilvēkiem acīs skatīties, bet viņa lepnums pazuda cīņā ar savu mazvērtības kompleksu. Šī cīņa, spēkošanās ar sevi tad arī vietumis noēda visu Dindāna dzīvesprieku.”
…
