Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka
Akcijas un īpašie piedāvājumi 2 Atvērt
3,99 € Ielikt grozā
Gribi lētāk?
Identifikators:681871
 
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 05.10.2009.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

Darbs iesākas ar to, ka Merso kungs tikko uzzinājis, ka viņa māte nomirusi. Dīvainā kārtā tas viņu nesatrauc. Viņš dodas uz Marengas patversmi, kur pēdējos gadus pavadījusi viņa māte. Patversmes direktors par visu jau ir parūpējies, Merso kungam atliek tikai parakstīt papīrus. Direktors runāja saprotoši, jo, zinot, cik nelielu algu saņēmis Merso kungs, var saprast, ka viņš nevarēja savu māti atļauties turēt savā mājā, viņai vajadzējis kopējas, labāk viņai bijis patversmē. Notiek atvadas no viņa mammas, uz tām ierodas lielākā daļa patversmes iedzīvotāju, lielākoties, tādi paši un līdzīga vecuma ļaudis. Lielu pretimnākšanu izrāda šīs iestādes durvju sargs – pats nonācis patversmē, vēlāk tikai kļuvis par durvju sargu, strādā šeit jau 5 gadus, 64 gadus vecs. Zālē, kurā atdusas Merso kundze notiek atvadas. Durvju sargs piedāvā atvērt zārka vāku, lai dēls vēl pēdējo reizi varētu uz savu māti paskatīties un kā nākas atvadīties. Merso kungs no šādas iespējas atsakās.
Direktors Merso kungam pastāsta, ka viņa mamma ļoti sadraudzējusies ar Tomā Peresu, abus zoboja patversmes iemītnieki, saucot Merso kundzi par Peresa brūti, tas abiem sagādājis prieku. Tās bija mazliet bērnišķīgas jūtas, abi bija gandrīz nešķirami. Viņš ļoti skumst pēc viņas.
Bēru dienā Merso kungs māti neuzlūkojis vēl pēdējo reizi, atļāva zārku aizvērt. Sarunā ar apbedīšanas biroja kalpotāju atklājas fakts, ka Merso kungs nemaz īsti nezina, cik veca bijusi viņa māte.
„Atmiņā man saglabājušies vēl daži iespaidi no tās dienas: piemēram, Peresa seja, kad viņš pēdējo reizi mūs panāca pie paša ciema. Pār vaigiem viņam ritēja lielas asaru lāses, acīmredzot no nervozēšanas un grūtā gājiena. Bet daudzo krunku dēļ asaras leja nenoritēja. Tās saplūda kopā un sakritušajā sejā izveidoja spožu valgumu. Tad vēl atmiņā palikusi baznīca un ciema iedzīvotāji uz ietvēm, sarkanās ģerānijas uz kapu kopiņām, Peresa ģībonis (viņš nokrita kā salūzis ķipars), asiņu krāsas zeme, kas bira uz zārka, ar zemi sajaukušās baltās augu saknītes, un vēl kaut kādi cilvēki, balsis, ciems, gaidīšana pie kafejnīcas, nepārtraukta motora rūkoņa un mans prieks, kad autobuss iebrauca ugunīm apgaismotajā Alžīrā un es iedomājos, ka tūlīt likšos gultā un nogulēšu veselas divpadsmit stundas.”…

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Atlants

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties