Kaligula vēlas mīlestību. Gan pats dot, gan saņemt. Viņš saprot, ka nav spējīgs ne uz vienu, ne otru. Atkal- dzejnieka, vientuļnieka dvēseles tēma. Vienīgi sasniedzot vientulību viņš iegūs pilnīgu mieru. Tādēļ arī finālā Kaligula nogalina Cezoniju, neskatoties uz to, ka pret viņu izjutis „tīras jūtas”.
Kaligulā atklājas arī pats autors- pirmkārt jau tās ir eksistenciālās pārdomas viscaur lugā par to, kas vispār ir labs un kas slikts, kāda ir mīlestības un nāves nozīme cilvēka dzīvē, kam var uzticēties, kur meklēt dzīves piepildījumu? Kaligulā var jaust autora paša rakstnieka, dzejnieka juteklisko dabu.
Luga „Kaligula” un tās varoņa strupceļš sasaucas ar Kamī absurda filozofiju, kura paredz, ka cilvēka dzīves ceļš nav atkarīgs no paša gribas, viņš atrodas tur, kur atrodas un ar to ir jāsamierinās. Ja visapkārt notiek nepieņemamas, absurdas lietas, cilvēks tāpat nav spējīgs tās mainīt. Šķiet, Kaligula to apzinās jau no paša sākuma, bet nespēdams sēdēt rokas klēpī salicis, viņš ir kā sava veida izredzētais, kuram lemts nest apskaidrību pār pasauli, bet vienīgais, ko viņš saprot- ka nav ne viņa, ne kāda cita spēkos mainīt dievu radīto pasaules kārtību. Eksistenciālistu uzskats, ka cilvēks sevi pa īstam apzinās tikai robežsituācijās- baiļu, neziņas, šaubu priekšā- lugā visiem varoņiem ar šo robežu jāsastopas.
…