Lai arī darba saturs ir autobiogrāfisks, tā forma nebūt tāda nav. Romāns ir sarakstīts trešajā personā un tēliem vairāk vai mazāk ir izdomāti vārdi. Kamī alter ego ir Žaks Komerī. Jāpiebilst, ka Komerī ir Albēra Kamī vecāsmātes meitas uzvārds. Distancēšanās no tēla atvieglo dvēseles dziļumu izklāstu, vieglāk par personīgām lietām ir runāt no cita cilvēka skatījuma nekā no sava personīgā.
Stāsts sākas ar Ž. Komerī (A.Kamī) tēva un mātes ierašanos kādā Alžīras ciematā, kurā tajā pašā naktī dzimst Žaks Komerī (A. Kamī), bet nākamajās nodaļās mēs varam sekot līdzi Ž. Komerī – kas jau pieaudzis – mātes apciemojumam un centieniem izdibināt sava neiepazītā nelaiķa (Kamī tēvs gāja bojā karā kā varonis) tēva dzīvi un personību. Romāns, ar nedaudziem izņēmumiem un atkāpēm, galvenokārt sastāv no Žaka bērnības dienu atmiņām, kad viņš dzīvodams Alžīras nabadzīgajā kvartālā kopā ar stingro, konservatīvo vecmāmuļu, puskurlo tēvoci Ernstu (sākumā Emīls), vecāko brāli un gaužām mīlēto, arī gandrīz kurlmēmo māti Katrīnu (sākumā Lisī), pavada dienas nebēdnīgās rotaļās ar biedriem nereti piedzīvodams pērienus no nabadzības un smaga darba izmocītās vecmāmuļas rokas, kā arī nemitīgi pārdomādams un nākdams pie neskaitāmām atskārsmēm un pretrunām par nabadzību, darbu, izglītību, morālajām vērtībām, reliģiju utt. Pateicoties savam pamatskolas skolotājam Luī Žermēnam – ar kuru Žakam veidojas īpašas attiecības – Žaks iegūst stipendiju Licejā, kas dod iespēju izrauties no nabadzības un pierādīt konservatīvi noskaņotajai vecmāmuļai un nabadzībai kopumā, ka ar izglītību un mācībām iespējams gūt vietu pārtikušākā dzīvē. Ar liceja gaitām arī romāns apraujas.
…