“No banālās erudīcijas redzes viedokļa mēs nevaram ignorēt parodoksālo sentenču ilūzijas, jo katrs cilvēks ir abstrakcijas manifests, kas neļauj mums atšķirt subjektīvo no objektīvā.”
Asadī Tusī Asadī Abū Mansūrs Alī ibn Ahmeds Tusī
Kas tad ir Dukts? Īpašvārds, literārs tēls, vārdu spēle, valodas stihija, kaut kas neizprotams, neizskaidrojams un, līdz ar to, aizraujošs? Tas ir cilvēka iztēles, fantāzijas tēls, kas ir kļuvis tik ticams, ka jāsāk šaubīties, vai tā patiesi ir tikai fantāzija. Pats rakstnieks raksta :
“/.../ neveiksmei nolemtam pasākumam – pateikt valodā, kas ir Dukts, /.../”
Viena no Dukts daudzajām definīcijām ir :
“ Dukts ir dievu un cēzaru spēle, ko var spēlēt ikkatrs, lai tas būtu pat mazsaprātīgs bērns, ja vien viņš ir no dieviem vai cēzariem spēlei izredzēts vai tikai vēlas to spēlēt.”(Plintuss Vecākais)
Protams var censties iedziļināties šajā problēmā ( ja tāda vispār pastāv ) un sākt pētīt Duktu un visu duktoloģiju, bet vai pats Plintuss, kura reālā eksistence, tāpat kā gandrīz viss šajā stāstā, ir stipri apšaubāma, nav teicis, ka tā ir spēle. Ja jau Dukts ir spēle, kuru būtībā var atļauties spēlēt ikkatrs, ja tikai pats to grib, iespējams tā nemaz nav jāuztver nopietni. Spēle ir domāta izklaidei, tātad Dukts ir izklaide, bet, ja to pārvērš ārkārtīgi nopietnā pētījumā, skaidrs, ka neko tik un tā neuzzināsi, jo tā taču ir tikai spēle. Arī Aivars Ozoliņš saka, runājot par ( it kā ) dižgariem, kuri centās pateikt kaut ko par ( it kā ) Duktu :
“/.../ - arī viņi nav par Duktu pateikuši gandrīz neko – neko tādu, kas ļautu noprast ko vairāk kā tikai to, ka tāds Dukts kaut kas ir, ja jau kāds par to runā /.../”…