Latvijas laukos tirgum neražojošas saimniecības modeļa ieviešana un zemnieku ražotspējas sagraušana, izmantojot sociālistisko pārkārtojuma lozungu, sākās ar trešo padomju zemes reformu, kas bija daudz radikālāka nekā pirmā 1919. gadā un otrā – 1941. gadā. Zemes reformas pirmās kārtas darbus veica vienkāršotiem paņēmieniem paātrinātā tempā – republikas austrumdaļā jau 1944. gada rudenī, vidienē – 1945. gada pavasarī un rietumu daļā – 1945. gada rudenī. Jau 1944. gada 7. septembrī Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs, nesagaidījis visas teritorijas ieņemšanu, izdeva dekrētu ‘’Par pārmaiņām un papildinājumiem 1940.g. 29. jūlija likumā par zemi’’. Šis lēmums atjaunoja tiesības uz zemi tiem, kas to bija ieguvuši saskaņā ar 1940. g. 29.jūlija likumu un noteica vairākus būtiskus papildinājumus. Dekrēts paredzēja zemes konfiskāciju un ieskaitīšanu Valsts zemes fondā daudz lielākos apjomos nekā 1940. – 41.g., jo zemes komisijām bija dotas tiesības augstāko zemes normu regulēt 20-30 ha robežās ‘’atkarībā no vietējiem apstākļiem’’. Stipri paplašināts tika to personu loks, kam zemi atņēma pavisam – runa ir par tautas ienaidniekiem un spekulantiem, savukārt personām, kas bija snieguša aktīvu palīdzību vācu okupantiem, tika atstāta zeme 5-8 ha platībā. …