Noziegumu tā izdara veikli, liekot lietā savu šuvējas darbarīku – mērlentu. Ar mērlentu viņa nožņaudz Spenlovas kundzi un pēc tam izspēlē situāciju, ka netiek ielaista viņas mājā un nesaprot, kas ir noticis. Taču veiklā šuvēja nebija pamanījusi, ka steigā bija pazaudējusi kādu no savām kniepadatām. Policists, ierodoties nozieguma vietā, paceļ kniepadatu un iespraudis to žaketē, dodas pie mis Mārplas. Mis Mārplas vērīgais skatiens pamana šo nodevīgo sīkumu un viņas intuīcija izrādās nekļūdīga, vainīgā persona nav noslepkavotās kundzes vīrs, bet gan viltīgā šuvēja. Vienīgi mis mārplai ir pa spēkam atrisināt nozieguma mudžekļus un viņa precīzi izklāsta policistiem kas un kā noticis.
Agatas Kristi ar šo stāstu liek aizdomāties mani par to, cik atriebīgi un skaudīgi ir cilvēki, cik neiedomājama ir viņu rīcība dzenoties pēc materiālām vērtībām. Kā mantas kāre spēj sakropļot cilvēku prātus un ko gan viņi nav gatavi izdarīt, lai gūtu savu labumu. Protams, arī stāstā noslepkavotā kundze nav bez vainas un, tomēr, vai viņai būtu jāsaņem tāds sods? Liekas, ka Agata Kristi apzināti raksturo šo kundzi, kā ticīgu un reliģiozu, jo tas liecina, par savu grēku nožēlu. Lasītājs, tālab var pieņemt viņu kā pozitīvu tēlu un nosodīt to, kas izdarījis slepkavību. Tas stāstam piedod spraigumu un aizrautību un liek man vēl pēc stāsta izlasīšanas kādu laiku domās pavadīt Agatas Kristi radītājā tēlu pasaulē.
…