Pirmos Āfrikāņu vergus atveda uz Ameriku Spānieši 16. gadsimta sākumā.
Lielākā vergu daļa bija no Āfrikas austrumu piekrastes, no piekrastes ar kuģiem viņus pārveda uz Karību salām un savukārt vēlāk uz kontinentu-Ameriku. Patiesībā liela melnādaino vergu daļa, ceļā no Āfrikas uz jauno pasauli mira bada, slimībām un nesanitāro atpstākļu rezultātā, bet savukārt tie, kuri palika dzīvi, samaksāja vergu tirgoņiem par visiem izdevumiem, kuri radījās ceļojuma laikā.
Britu īpašumos- Dienvidamerikā Āfrikāņu vergi pārvietojās 1619. gadā. Ap 20 melnādaino Āfrikāņu tika izsūtiti krastā un pārdoti Džeimsa Jaunā, tagadējā virdžīnijas kolonijā. Taču holandiešu kapteinis teica, ka dienvidamerikā melnādainie neiederoties, precīzāk, jaunajā Anglijas kolonijā. Anglijas kolonijā bija fermu saimniecības, kā arī tur pietrūka balto cilvēku darba spēka. Āfrikāņu vergiem par ceļojumu uz kuģa sniedza bezmaksas, bet obligātu atstrādāšanu uz vairākiem gadiem- viņi samaksāja ar savu sūro darbu.
Toties ziemeļos darba spēki bija pieprasīti, jo pieauga plantāciju lauki un saimniekiem vajadzēja lētas darba rokas- vergus. Līdz ar to palielinājās vergu tirgošana.
Melnādaino skaits 1700. gadā pieauga līdz 20 tūktošiem, bet 1800. gadā līdz 1 miljonam.
Amerikāņu koloniju karš ar Lielbritāniju par neatkarību 1775-1783. gadam, par izglītīgu ASV, neizmainīja vergu stāvokli. Neatkarības deklarācija, kas tika izveidota 1776. gadā. Kas bija visu cilvēku neatņemamas tiesības pēc dzīves brīvībā, nevis vergošanā un pēc tieksmes būt laimīgiem- UZ VERGIEM NEATTIECAS! Vēl pie tā kongress izdeva likumu par “izbēgušajiem vergiem”. 1794. gadā, lai tie nevarētu kļūt bagāti. Bet vergošana nepatika ne vien Eiropā, bet arī savienotajās valstīs. Tāpēc 18. gadsimtā vergu tirgošana valstī tika aizliegta (Džordžijas štats bija pēdējais, kurš to apstiprināja 1798. gadā). Taču tas nenozīmēja, ka vergošana tika atcelta- vergi un viņu pēcnācēji bija saimnieku īpašumi. Tuvojoties tautas karam starp dienvidu un ziemeļu štatiem (1861-1865. gadam) ASV bija jau ap 4 miljonu melnādaino vergu (10 daļa no iedzīvotājiem). Tikai pēc kara beigšanās verdzība tika atcelta 1865. gadā. Bet pagāja vairāk nekā simt gadu, kamēr melnie amerikāņi galīgi pielīdzinājās balto cilvēku tiesībām.
Kopā ar melnādainajiem vergiem, Amerikā nokļuva Āfrikāņu ticības, dziesmas un instrumenu mūzika.
Afro-Amerikāņu mūzika dalās daļās 1.augstāko slāņu un garīgās dziesmas. Pie pie augstākā slāņa piederēja dazba dziesmas “VORK SONGS”
Tās skanēja darba laikā, nebrīvu cilvēku darba laikā-vergu. Īpašs žanrs bija ielu tirgotāju kliedzieni.
Garīgās dziesmas parādījās, kad melnie vergi bija vērsti kristībā. Baznīcas rituālā melnie vergi ienesa ekstāzi, tipisku priekš āfrikāņu kultiem, bet lēnu, reliģiozā dziesmu dziedāšanā.Pirmatnējie dievkalpojumi nenotika tempļos, bet gan laukos vai mežos, jo melnādainos tempļos nelaida. Mācītājs stāvēja apļa vidū un jautāja jautājumus mācekļiem, tie atbildēja. Piemēram, mācītājs jautāja:” Ko jūs domājat par Jēzu Kristu?” Uz to viņš saņēma atbildi:” Viņš-kārtībā”.
Līdzīgie dievkalpojumi pārgāja dejās. Tā pakāpeniski sākot no 17. gadsimta parādījās Afro-Amerikāņu reliģisko dziesmu žanrs- Spiričells. Vārds spiričells- garīgs.
…