Afganistāna ir valsts Centrālajā Āzijā. Tā robežojas ar Irānu rietumos, Pakistānu dienvidos un austrumos, Turkmenistānu, Uzbekistānu un Ķīnu ziemeļos un Tadžikistānu austrumos. Galvaspilsēta – Kabula. Afganistānas prezidents – Hamids Karzajs. 1919. gadā neatkarība no Lielbritānijas.
PSRS vadītāji uzskatīja, ka Hruščova „atkusnis”, „mierīgās līdzāspastāvēšanas” politika neesot izdevīga Padomju Savienībai. Attiecības ar rietumiem jārealizē stingrāka nostāja. Praksē tā izpaudās karaspēka ievešana Čehoslovākijā (1968.g.), karadarbības sākšanā Afganistānā 1979. gadā. Tur 1978. gadā notika militārs apvērsums pie varas nāca Tautas demokrātiskā partija – komunistiska propadomju partija. Afgāņu komunisti mēģināja īstenot reformas pēc padomju parauga un izvērsa teroru pret režīma pretiniekiem. Daudzi afgāņi bēga uz Pakistānu, kas pārvērtās par valdības pretinieku galveno bāzi. Pašā Afganistānā veidojās partizānu – mudžahedīnu kustība.
1994. gadā decembrī Krievijas karaspēks tika ievests Čečenijā, lai neļautu tai atdalīties no Krievijas (tika uzskatīts, ka tas varētu veicināt arī citu, īpaši musulmaņu republiku separātisma tendences), kā arī lai saglabātu kontroli par naftas vadu un dzelzceļu, kas šķērso Čečenijas teritoriju. Lai gan Krievijas karaspēkam izdevās ieņemt visas lielākās apdzīvotās teritorijas, faktiski tas nespēja kontrolēt Čečenijas teritoriju. 1996. gadā pavasarī, tuvojoties prezidenta vēlēšanām (B. Jeļcinam izdevās panākt atkārtotu ievēlēšanu), karadarbība tika pārtraukta. Čečenija faktiski kļuva neatkarīga.
1980. gadā Irāka un Irāna sāk plašu karadarbību, ziedojot visus spēkus, līdzekļus savstarpējam karam, kurā gāja bojā vairāk nekā miljons iedzīvotāju. Visi centieni mierīgā ceļā atrisināt konfliktu beidzās neveiksmīgi, jo abu valstu vadītāji kā pirmo prasību miera noslēgšanai pieprasīja otras puses kapitulāciju. Formāli kara cēlonis bija teritoriālās pretenzijas uz naftas bagātajiem pierobežas rajoniem. Bet pašā karā iezīmējās cīņa starp diviem islāma virzieniem.
…
