Adminstratīvā akta stāšanās spēkā un spēkā esamība

1. Administratīvās akta (AA) stāšanās spēkā un spēkā esamība.
AA ir tiesību akts, ko izdod iestāde publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētās tiesiskās attiecības (galvenais valsts rīcības instruments). Pēc nepieciešamo faktu konstatēšanas un administratīvā procesa dalībnieku uzklausīšanas iestāde nekavējoties izvērtē lietas apstākļus un pieņem lēmumu:1) par lietas izbeigšanu faktu trūkuma dēļ; 2) par lietas izbeigšanu sakarā ar to, ka AA izdošana nav lietderīga; 3) par AA izdošanu, ja piemērojamā tiesību norma paredz, ka AA ir jāizdod vai arī piešķirt iestādei izdošanas izvēles tiesības. Ja normatīvajā aktā vai pašā AA nav noteikts citādi, AA stājas spēkā ar brīdi, kad tas paziņots adresātam. Veids, kādā AA paziņo adresātam – rakstveidā, mutvārdos vai citādi – , neietekmē tā stāšanos spēkā. Ja rakstveida AA sūta pa pastu, uzskatāms, ka tas adresātam paziņots septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā. AA ir spēkā tik ilgi, līdz to atceļ, izpilda vai vairs nevar izpildīt sakarā ar faktisko vai tiesisko apstākļu maiņu. AA nav spēkā, ja 1) nav saprotams, kas to izdevis;2) to izdevusi iestāde , kurai AA izdošana nav bijusi piekritīga; 3) tas vedina adresātu izdarīt tiesību normu pārkāpumu. Apstrīdams AA ir spēkā, bet to var apstrīdēt, ja: 1)no tā nevar nepārprotami izsecināt adresātam uzlikto tiesisko pienākumu vai tam piešķirtās, apstiprinātās vai noraidītās tiesības; 2) AP nav ievērots šis likums vai citas ties.normas, kuras nosaka attiecīgā AA izdošanas procesu (procesuālās kļūdas); 3)tas pēc sava satura ir pretrunā ar tiesību normām, arī tad, ja iestāde nav pareizi piemērojusi tiesību normas, nav ievērojusi ties.normu juridiskā spēka hierarhiju. Ja apstrīdamu AA neapstrīd, tas ir spēkā, līdz to atceļ, izpilda vai vairs nevar izpildīt sakarā ar faktisko vai tiesisko apstākļu maiņu. Spēku zaudējuša AA apstrīdēšanas gadījumi: 1) lēmums par apstrīdētā AA tiesiskumu nepieciešams kādas personas tiesību aizsardzībai; 2) atlīdzinājuma pieprasīšanai saskaņā ar APL 8.nodaļu; 3) lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos. Ja AA zaudē spēku tā apstrīdēšanas procesa laikā, bet iesniedzējs pamato šā procesa turpināšanas nepieciešamību, procesu turpina, līdz tiek pieņemts lēmums par apstrīdēto AA. Tiesiska AA atcelšana. Var atcelt jebkurā brīdī, bet ir jāpastāv sekojošiem vienam no apstākļiem, ja 1) tiesību norma pieļauj AA atcelšanu, un tā šajā AA ir norādīta; 2) AA izdots ar kādu citu nosacījumu, un šis nosacījums nav vispār izpildīts , nav pienācīgi izpildīts vai arī nav laikus izpildīts; 3) mainījušies lietas faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kuriem pastāvot AA izdošanas brīdī iestāde varētu šādu AA neizdot. Prettiesisku AA var atcelt, ja 1) adresāts vēl nav izmantojis savas tiesības, kuras šis AA apstiprina vai piešķir; 2) TN pieļauj AA atcelšanu, un tā šajā AA ir norādīta, izņemot gadījumu, kad AA prettiesiskuma cēlonis ir tieši šīs norādes prettiesiskums; 3) AA palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses; 4) adresāts AA izdošanu panācis ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, kukuļošanu, spaidiem un citām prettiesiskām darbībām.AP uzsākšana no jauna ir iespējama , ja AA ir kļuvis neapstrīdams, tajā pašā lietā AP var uzsākt no jauna uz 1) adresāta iesnieguma pamata; 2) trešās personas iesnieguma pamata; 3) iestādes iniciatīvas.
2. Administratīvās tiesības (AT) kā patstāvīga publisko tiesību nozare.
Publiskās tiesības (publisks- latīņu ”publicus”, kas nozīmē sabiedrisks, vispārīgs, atklāts) regulē attiecības starp valsti un personu, nosaka to publiskās tiesības un pienākumus, kā arī valsts uzbūvi. Tiesisko attiecību puses publiski tiesiskajās attiecībās darbojas kā juridiski nevienlīdzīgas (piem. personai jāmaksā nodokļi). Persona pati nevar atteikties no uzlikto publisko pienākumu pildīšanas. Publisko ties. uzd.- demokrātiskā sab. līdzsvarot indivīda un sabiedrības intereses, vienlaicīgi nodrošinot indivīdu pret neattaisnotu valsts iejaukšanos viņa brīvībās un garantējot indivīda vienlīdzīgas tiesības uz kvalitatīviem pakalpojumiem. Publisku tiesību jomā katrai personai ir publiskās subjektīvās tiesības. Tās ir konkrēta indivīda tiesības prasīt no valsts kādu konkrētu tiesību normās paredzētu darbību vai atturēšanos no darbības konkrētā gadījumā. Publiskajās tiesībās darbojas princips, „atļauts viss, kas ir noteikts”. Pie publiskām tiesībām pieskaitāms AT, konst.ties., Krim.Ties., nodokļu ties., pašvaldību ties., policijas ties. AT - publisko tiesību nozare (visu valstī izdoto pārvaldes aktu kopums), zinātnes nozare (pēta dažādas AT teorijas, atziņas, kas tiek izklāstītas grāmatās, zin.rakstos, referātos), mācību priekšmets (studiju kurss augstskolās). AT regulē sabiedriskās attiecības valsts pārvaldes sfērā; parasti vismaz viens no administratīvi tiesisko attiecību subjektiem ir izpildvaras institūcija; otrs subjekts, vairumā gadījumu, ir indivīds vai organizācija. AT ir: tiesību nozare, kura regulē administratīvo iestāžu darbību, tām realizējot likumā vai citos tiesību aktos noteiktās valsts pārvaldes funkcijas, kā arī patstāvīga tiesību nozare, tiesību normu kopums, kuras regulē sabiedriskās attiecības valsts pārvaldes (izpildvaras) sfērā. AT iedalās Materiālās (vispārīgās un sevišķās ties.) un procesuālās (pārvaldes iestādes un administratīvais process tiesās). Administratīvās tiesības ir patstāvīga tiesību nozare, jo tai ir 1. patstāvīgs regulēšanas priekšmets - specifiskas sabiedriskas attiecības, kuras regulē šī tiesību nozare; 2. Raksturīgas metodes: 1) kā nodrošināt to, ka administratīvo tiesību subjekti īsteno tiesību aktos noteikto; 2) kā pētīt un interpretēt administratīvās tiesības. Vispazīstamākā administratīvo tiesību sistēma:1) vispārējā daļa; 2)sevišķā daļa; 3) normas, kuras reglamentē administratīvo atbildību. Administratīvo tiesību saikne ar citām tiesību nozarēm (Konstitucionālās tiesības, Administratīvā procesa tiesības, Krimināltiesības, Civiltiesības, Darba tiesības, Finanšu un nodokļu tiesības). Tiesību teorijā ir radītas vairākas publisko un privāto tiesību norobežošanas teorijas, neviena no kurām diemžēl nav pilnīga. No šīm teorijā trīs no tiesību prakses viedokļa tiek izdalītas kā svarīgākas: interešu teorija, pakļautības teorija, subjektu teorija. Interešu teorija- ir vecākā no teorijām, pazīstama jau romiešu tiesībās. Saskaņā ar šo teoriju tiesības tiek diferencētas atkarībā no interesēm, kuras aizsargā attiecīgā tiesību norma: ja tiesību norma kalpo atsevišķu personu interesēm – tā pieder pie privātajām tiesībām, ja valsts vai vispārības interesēm – tā pieskaitāma publiskajām tiesībām. Pakļautības teorija – publiskajām tiesībām pieskaita tās tiesību normas, kuras vada virskundzības jeb varas un pakļautības attiecības starp valsti un indivīdu, savukārt tiesību normas, kas rada tiesiskās attiecības uz sadarbības vai pašnoteikšanas pamata, pieskaitāms privāto tiesību kategorijai. Šī teorija ir apstrīdama daļēji. Tā cenšas absolutizēt principus, uz kuriem balstās varas un sadarbības attiecības, neņemot vērā, ka varas attiecības eksistē arī privāto tiesību sfērā, piemēram, vecāku un bērnu, darba devēja un darba ņēmēja attiecībās, bet sadarbības elementi atrodami arī publiskajā līmenī, piemēram, divu iestāžu sadarbība AP, publisko tiesību līgums. Bez tam šī teorija neapskata jautājumu par pārvaldes savstarpējo iekšējo pakļautību, tas ir, valsts pārvaldes institucionālais jautājums. Subjektu teorija – diferencē tiesības pēc tā , uz kāda pamata tiesību subjekts iegūst tiesības rīkoties. Saskaņā ar šo teoriju PTN piešķir noteiktas valstiskas pilnvaras vienīgi valsts varas subjektiem, savukārt privāto tiesību normas piešķir tiesības jebkuram.
3. Administratīvi tiesiskās regulēšanas galvenie virzieni valsts pārvaldē
AT svarīgs uzdevums ir īstenot regulatīvo funkciju. Tādēļ AT izmanto noteiktus tiesiskus līdzekļus vai arī to kopumu, arī regulējošas iedarbības paņēmienus – metodes, t.i., paņēmienus un līdzekļus, ar kuru palīdzību tiek panākts vēlamais rezultāts. Tas nozīmē, ka AT, pildot regulatīvo funkciju, izmanto noteiktu tiesisku līdzekļu vai regulējošas iedarbības normu un paņēmienu kopumu, kas ietekmē pārvaldes attiecības, to dalībnieku uzvedību.
Tiesību teorijā izšķir trīs tiesiskās regulēšanas paņēmienus (regulēšanas tiesiskos līdzekļus), ar kuru palīdzību tiesību nozares (AT) īsteno regulatīvo funkciju (iedarbojas uz sabiedriskajām attiecībām): 1) pienākumi (pienākumu uzticēšana veikt kādu darbību apstākļos, kas noteikti ar tiesību normām; 2) atļaujas (subjektīvo tiesību piešķiršana tiesisko attiecību dalībniekiem; 3) aizliegumi ( pienākumi atturēties no noteiktām darbībām). Minēto pilnā mērā var attiecināt uz AT, bet administratīvi tiesiskās regulēšanas funkcijai ir arī īpatnības: 1) AT-iskās regulēšanas sistēmā raksturīgi norādošie tiesiskie līdzekļi – pienākumi; 2) AT-iskajām attiecībām raksturīga viena attiecību dalībnieka gribas izpausmes vienpusība; 3) pārvaldošajai pusei ir tādas juridiski valstiskas pilnvaras, kādu nav pārvaldāmajai pusei; 4) pakļautajai pusei normas ietvaros ir arī zināma brīvība.
Ar administratīvo tiesību normu palīdzību tiek noteikts un panākts sabiedrisko attiecību regulējums šādos virzienos: 1) optimālas administratīvo iestāžu sistēmas izveidošana; 2) salīdzinoši precīza valsts pārvaldes funkciju nodošana izveidotajām adm. iestādēm; 3) izveidoto administratīvo iestāžu kadru komplektēšana; 4) noteikt un nodrošināt privātpersonu iespēju līdzdarboties valsts pārvaldes funkciju veikšanā un šo funkciju izpildes kontrolē. Ar šo jāsaprot, ka veidojot jaunu valsts pārvaldi (izpildvaru), izveido ministrijas un tām padotās iestādes (valsts pārvaldes iestādes). Nākošais posms ir salīdzinoši precīzi izveidotajai valsts pārvaldes iestāžu sistēmai uzticēt valsts pārvaldes funkcijas. Posmā svarīgi nepieļaut funkciju izpildes pārklāšanos, kad divas valsts pārvaldes iestādes būtībā dara vienu un to pašu. Lai to nepieļautu, īpaša uzmanība jāpievērš iestādes kompetences akta izstrādei. Nākošajā posmā iestādes tiek nokomplektētas ar personālsastāvu, tas ir ar cilvēkiem, kuri šīs funkcijas izpilda. Un pēdējais posms ir noteikt un nodrošināt privātpersonu iespēju līdzdarboties valsts pārvaldes funkciju veikšanā un šo funkciju izpildes kontrolē. Tas jāsaprot, ka jānodrošina tāds stāvoklis, lai valsts pārvalde pastāvētu iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanai. Proti, ja personai rodas problēmas, kas saistītas ar valsts pārv. sniegtajiem pakalpojumiem, valstij jānodrošina tāds stāvoklis, lai persona ikvienu problēmu varētu atrisināt, vēršoties valsts pārvaldes iestādē. Sabiedrisko attiecību sakārtošanā ir šādi uzdevumi:1) radīt apstākļus administratīvās varas optimālai funkcionēšanai; 2) nodrošināt izpildvaras demokrātisku organizāciju; 3) radīt apstākļus, lai privātpersonas ar izpildvaru saistītās jomās varētu īstenot savas tiesības un brīvības; 4) nodrošināt privātpersonu aizsardzību pret valsts administrācijas patvaļu.
4. Administratīvo tiesību principi (ATP)
Tiesībās princips ir pamatideja, uz kuru balstās tiesību sistēma, valsts un sabiedriskā kārtība, šī pamatideja nosaka valsts varas un sabiedrības attīstības modeli un virzienus. Tiesību principi ir jāievēro, radot vai piemērojot tiesību normas. ATP ir pamats, lai piemērotu normu pēc analoģijas vai tiesību aktu pēc analoģijas, vai piemērotu pašu principu. Tiesībās tiek izšķirti vispārējie tiesību principi, tiesību nozaru principi un tiesību institūtu principi. AT ir populārs principu iedalījums: patstāvīgie principi un procesuālie principi. Patstāvīgie AP ir tāpēc, ka tie ir nosakoši, konstatējoši, veidojoši. Administratīvo tiesību patstāvīgie principi ir: Likumības p. - visas administratīvās iestādes savā darbībā balstās uz likumu un citiem tiesību aktiem. Jebkuram administratīvajam aktam jābūt likumīgam pamatam. Likumības princips prasa atbilstību konstitūcijai, vispārējiem tiesību principiem, likumiem un sekundārajai likumdošanai, tiesu lēmumiem. Likumības principu iedala: likuma atrunas princips, likuma prioritātes princips, legalitātes princips, tiesību normu saprātīgas pielietošanas princips, priekšrakstu ievērošanas princips. Vienlīdzības p.likuma priekšā - iestāde, lemjot jautājumu, skata lietu objektīvi. Objektīvi līdzīgām lietām piemēro vienas un tās pašas tiesību normas. Rīcības mērķa p.(atbilstība mērķim) - visas valsts pārvaldes iestādes realizē valsts pārvaldes funkcijas, kuras noteiktas tām tiesību aktos un atbilst šo iestāžu mērķim, virzīts uz sabiedrības labumu nodrošināšanu. Proporcionalitātes p. (samērīguma) - izmantotie līdzekļi ir proporcionāli izvirzītajiem mērķiem (tie nedrīkst būt ierobežojoši vairāk, kā tas nepieciešams likumīga mērķa sasniegšanai); veiktajiem pasākumiem jārada taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm un privātpersonas interesēm. Objektivitātes un taisnīguma p. - Iestāde lēmuma pieņemšanā ņem vērā visus objektīvi svarīgos apstākļus, atmetot nesvarīgos. Vērā tiek ņemta tikai objektīvi nepieciešamā informācija. Administratīvo aktu nedrīkst ietekmēt privātās vai personīgās intereses, aizspriedumi, kuri radušies personai, kas nodarbojas ar konkrētā akta piemērošanu. Ticības p.- administratīvā iestāde strādājot stiprina sabiedrības pārliecību, ka darbojas precīzi un iedzīvotāju labā. Atklātības p.- iestāde informē sabiedrību par izskatītajām un izskatīt plānotajām lietām, par ziņām, kas ir tās rīcībā. Šo informāciju, ja to neaizliedz likums, var saņemt ikviens. Informācijas nodošana atklātībai var notikt gan pēc ieinteresētās personas, gan pašas iestādes iniciatīvas. AT procesuālie principi. Pieejas valsts dienestam p.- tiesības iesniegt iesniegumus, priekšlikumus vai sūdzības adm.iestādē. Tiesības uz pārstāvību p.- lietā iesaistītai personai ir iespēja izmantot pārstāvja palīdzību. Pārstāvība var būt: likumiskā (rodas uz ties. aktu pamata – vecāki, aizbildņi, aizgādņi) un līgumiskā (rodas uz līguma jeb vienošanās pamata). Ekonomijas saprātīgu termiņu ievērošanas princips - administratīvajai iestādei jāstrādā tā, lai lēmumu pieņemtu maksimāli īsā laikā, nepārkāpjot noteiktos lietas izlemšanas termiņu. Obligāts nosacījums – minimāli izdevumi. Administratīvās iestādes izdoto aktu uzraudzības princips – uzraudzība var būt no augstāk stāvošas institūcijas un/vai tiesas. Tiesības būt uzklausītam –iesaistītai personai ir tiesības iesniegt svarīgus pierādījumus, argumentējot tos vai arī bez argumentācijas. Pienākums informēt – administratīvai iestādei ir pienākums informēt visas lietā iesaistītās personas par pieņemto lēmumu (neatkarīgi no personu skaita).
5. Publisko tiesību līgums: jēdziens, veidi.

…