Administratīvo tiesību priekšmets un pamatjēdzieni
1) Administratīvo tiesību zinātnes priekšmets
Administratīvo tiesību zinātne ir teorētiska disciplīna, kuras galvenais pētāmais objekts (priekšmets) ir administratīvās tiesības. Bez pašām AT, administratīvo tiesību zinātne pēta un analizē tajā ietilpstošos tiesiskos jēdzienus un tiesiskos principus, kā arī aplūko tiesiskos institūtus un pēta to būtību, aplūko un pēta administratīvo darbību no juridiskā puses – darbības regulējumu tiesībās un tiesiskajos aktos.
Tiesības to objektīvā nozīmē ir normu kopums, bet subjektīvā nozīmē – tiesību subjekta pilnvarojums vai pienākums, kas pamatots ar objektīvām tiesībām vai tiesisku darījumu. Plašākā nozīmē AT ir normas, kas regulē publisko administrāciju, kas nozīmē, ka administratīvās tiesības ir publiskās tiesības. Administrāciju iespējams iedalīt privātajā un publiskajā. Publiskā administrācija no privātās atšķiras ar subjektu, mērķi un līdzekļiem. Publiskās administrācijas īstais un tiešais subjekts ir valsts kā publiski-tiesiska juridiska persona. Netiešie – uz valsts pilnvarojuma pamata – pašvaldības vai citas publiski tiesiskas juridiskas personas. Turpretim privāto tiesību subjekti ir privātās fiziskās un juridiskās personas. Publiskās administrācijas mērķis ir visas tautas vai valsts intereses, bet privāto – privāto personu vai personu grupas intereses. Publiskajā administrācijā vispārības intereses tiek ievērotas ne vien tad, kad valsts pati rīkojas valsts mērogā, bet arī tad, kad daļa no uzdevumiem tiek uzticēta vietējām pašvaldībām. Publiskie līdzekļi ir likumīgi savākti nodokļu veidā un tiek izmaksāti no valsts kases, budžetā vai kādā citā likumā noteiktā apmērā un kārtībā, likumā paredzētajām vajadzībām.
Administratīvās tiesības ir:
• Tiesību nozare – visu valsti izdoto aktu kopums
• Zinātnes nozare – administratīvo tiesību teorijas, atziņas, kas tiek izklāstītas grāmatās, zinātniskos rakstos un referātos
• Mācību priekšmets – studiju kurss augstskolās
Administratīvās tiesības:
• Nosaka valsts pārvaldes iestāžu organizāciju, iekārtu un savstarpējās attiecības.
• Regulē iestāžu darbinieku tiesisko stāvokli, viņu tiesības un pienākumus, kā arī amatpersonu kompetenci, savukārt reglamenti un instrukcijas nosaka darba gaitu un kārtību šajās iestādēs.
• Nosaka pilsoņu publiskos pienākumus un tiesības un vispārīgā veidā noregulē publisko iestāžu un pilsoņu savstarpējās attiecības.
Kopumā administratīvās tiesības (objektīvā) ir to tiesību normu kopums, kas noregulē publisko iestāžu iekārtu un darbību, amatpersonu kompetenci, valsts un pašvaldību darbinieku tiesisko stāvokli, kā arī pilsoņu publiskā tiesības un pienākumus. AT subjektīvā nozīmē sastādās no tiem juridiskajiem pienākumiem un tiesībām, kas uz objektīvo AT pamata piekrīt publiskajām iestādēm, viņu darbiniekiem un pilsoņiem vai pilsoņu grupām viņu attiecībās pret publiskajām iestādēm (valsti un pašvaldībām).
Administratīvās tiesības var saukt arī par juridisko formu, pārvaldes modeli, kas nostiprina juridisko nevienlīdzību starp pārvaldes attiecību subjektiem. Vienkāršoti – pārvaldīšanas, vadīšanas tiesības.
Administratīvās tiesības ir viena no plašākajām tiesību nozarēm. Tās regulē attiecības sabiedrisku attiecību sfērā. Labi izstrādātas administratīvās tiesības tiek uzskatītas par vienu no svarīgākajiem nosacījumiem privātpersonu un uzņēmējsabiedrību attiecībās ar publiskā pārvaldes iestādēm. AT ir tā tiesību nozare, kura regulē administratīvo iestāžu darbību, tām realizējot likumā vai citos tiesību akots noteiktās valsts pārvaldes funkcijas.
2) Privāto un publisko tiesību nošķiršanas teorijas
Tiesības dalās 2 grupās publiskajās un privātajās, tiesību izdalīšana palīdz atklāt principus, uz kuriem balstās atsevišķa tiesību nozare. Runājot par publiskajām tiesībām, tās regulē attiecības starp valsti un personu, nosakot to publiskās tiesības un pienākumus, kā arī valsts iekšējo uzbūvi. Publisko tiesību uzdevums – demokrātiskā sabiedrībā līdzsvarot indivīda un sabiedrības intereses, vienlaicīgi nodrošinot indivīdu pret neattaisnotu valsts iejaukšanos viņa brīvībās un garantējot indivīda vienlīdzīgas tiesības uz kvalitatīviem pakalpojumiem.
…
