Administratīvās tiesības – patstāvīga publisko tiesību apakšnozare. Publiskās un privātās tiesības var raksturot kā tiesību funkcionāli strukturālās apakšsistēmas. Privāttiesībās pastāv attiecības starp vienu personu un otru personu, kuras attiecībā viena pret otru ir tiesībās vienlīdzīgi subjekti. Publiskajās tiesībās pastāv attiecības starp valsti kā virskundzības nesēju un personu kā padoto (juridiskā ziņā). Publisko tiesību uzdevums demokrātiskā sabiedrībā ir sabalansēt indivīda un sabiedrības intereses, vienlaikus nodrošinot indivīdu pret neattaisnotu valsts iejaukšanos viņa brīvībā un garantējot indivīda vienlīdzīgas tiesības uz kvalitatīviem pakalpojumiem. Lai to varētu sasniegt indivīdam vienpusīgi jāpakļaujas valsts rīkojumiem. Tātad starp valsti un indivīdu pastāv pakļautības (subordinācijas) attiecības. Puses publiskajās tiesiskajās attiecībās darbojas kā juridiski nelīdztiesīgas. Publisko un privāto tiesību norobežošanai pastāv vairākas teorijas. Interešu teorija ir vecākā, tā pazīstama jau romiešu tiesībās. Tiesības tiek diferencētas atkarībā no interesēm, kuras aizsargā attiecīgā tiesību norma: ja norma kalpo atsevišķu personu interesēm, tad tā pieder pie privātajām, ja valsts vai vispārības interesēm – tā pieskaitāma pie publiskajām. Tomēr teorija nav pilnīga, jo tiesībās ir liels skaits normu, kas kalpo gan privātajām, gan publiskajām interesēm. Pakļautības teorija. Saskaņā ar šo teoriju publiskajām tiesībām pieskaita tās tiesību normas, kas rada virskundzības jeb varas un pakļautības attiecības starp valsti un indivīdu, savukārt tiesību normas, kas rada tiesiskās attiecības uz sadarbības vai pašnoteikšanās pamata, pieskaitāmas privāto tiesību kategorijai. Tās tiesības, kurā persona figurē kā sociāla organisma sastāvdaļa ir publiskās tiesības, savukārt, tiesības kurā persona figurē kā patstāvīgs tiesību subjekts, ir privātās. Arī ši teorija ir daļēji apstrīdama. Tā cenšas absolutizēt principus, uz kuriem balstās varas un sadarbības attiecības, neņemot vērā, ka pakļautības attiecības eksistē arī privāto tiesību jomā. Piemēram, vecāku un bērnu, darbinieka un darba devēja attiecībās. Šī teorija neaplūko jautājumu par pārvaldes savstarpējo iekšējo pakļautību. Subjektu teorija. Subjektu teorija diferencē tiesības pēc tā uz kāda pamata tiesību subjekts iegūst tiesības rīkoties. Publisko tiesību normas piešķir noteiktas valstiskas pilnvaras vienīgi valsts varas subjektiem, savukārt privāto tiesību normas piešķir tiesības jebkuram. Kamēr privāto tiesību jomā piešķirto tiesību subjekts ir jebkura persona, tad publiskās tiesības ir to tiesību normu kopums, kuru piešķirto tiesību subjekti ir tikai un vienīgi valsts varas pārstāvji. Vēl pastāv pārstāvju, pilnvarnieku teorija, kompetences teorija, tradīciju teorija.…
