1.Administratīvās tiesības – patstāvīgo publisko tiesību nozare; attiecības, ko regulē, pētīšanas metodes, regulēšanas metodes.
Pamatojoties uz teorētiskajām atziņām un praksi publisko un privāto tiesību normas tiek ietvertas attiecīgos normatīvos aktos. Publiskās tiesības -> publiskajos juridiskajos aktos, privātās tiesības => privāttiesību normatīvajos aktos. Iedalījumam pamatā ir interešu konflikts. Publisko tiesību subjekts ir valsts, bet privāttiesisko attiecību subjekts ir privātpersona ar savām personiskā rakstura interesēm. Publisko tiesību tiesiskās attiecībās vismaz viens no dalībniekiem vienmēr ir iestāde, amatpersona vai cita institūcija, kam valsts ir deleģējusi savas pilnvaras. Par publisko tiesību atzīst krimināltiesības, kriminālprocesa tiesības, administratīvās tiesības, starptautiskās tiesības u.c. Pie privāttiesībām pieder civiltiesības, civilprocesa tiesības u.c. Šis iedalījums publiskajās un privātajās tiesībās ir relatīvi nosacīts, ja privāttiesiskās normas atrodas ciešā saistībā ar publiskajām tiesībām. Administratīvās tiesības (AT) patstāvīga publisko tiesību nozare. AT kā publiskās tiesības ir Latvijas tiesību sistēmas viena nozare, kura iekļauj sevī tiesību normu kopumu, kas regulē īpašu sabiedrisko attiecību grupu. AT normu īpatnība ir tā, ka tās rodas, attīstās un izbeidzas valsts pārvaldes sfērā. AT ir publisko tiesību nozare, kas apvieno to tiesību normu grupu, kura ir domāta, lai regulētu tās sabiedriskās attiecības, kas rodas sakarā ar izpildvaras praktisku realizāciju. AT kā publisko tiesību nozarei ir divas lomas: *AT ir akadēmiskā disciplīna; *AT kā publisko tiesību nozare ir zinātniska disciplīna. Abas šīs disciplīnas atrodas savstarpējā mijiedarbībā. Publisko tiesību zinātne veido publisko tiesību teorētiskos aspektus, kas palīdz izprast publisko tiesību būtību. AT kā akadēmiska disciplīna palīdz studentiem praktiskā darbā. Mācību kurss un prakse noder par pētījumu bāzi tālākai publisko tiesību attīstībai. AT ir tiesību normu kopums, kas nosaka publisko iestāžu struktūru, šo publisko iestāžu darbības kārtību un privātpersonu attiecības ar publiskām tiesībām. AT normas kā publisko tiesību normas tiek publicētas un izziņotas šādos veidos: *likumdevēja normatīvajos aktos (likumos); *pārvaldes un izpildinstitūciju normatīvajos aktos (noteikumos, nolikumos, instrukcijās, u.c. juridiskos aktos). Saeima ir tiesīga pieņemt likumus ar administratīvo tiesību u.c publisko tiesību normām. arī MK kā pārvaldes institūcija tiesīga pieņemt noteikumus, kam ir likuma spēks. AT pielieto jēdzienos: AT institūts; pārvaldes institūcijas. Institūts (tiesību), piem., administratīvā atbildība ir tiesību institūts. Valsts policija ir pārvaldes institūcija. Reizē policija arī ir tiesību aizsardzības iestāde. Ikviena administratīvā iestāde reizē ir arī publiskā iestāde. Ne visas sabiedriskās attiecības pārvaldes sfērā ir administratīvi tiesiskās attiecības. Piem., tās attiecības, kas veidojas nevalstisko organizāciju darbībā, komercijas un uzņēmējdarbības, kā arī daudzo partiju funkcionēšanas rezultātā nav administratīvās attiecības. Daudzveidīgā sabiedriskā attīstība ārzemēs nosaka atšķirīgu administratīvi tiesisko veidošanos. Savā laikā vislabākās AT attiecības attīstījās Francijā, kur bija izveidots spēcīgs administratīvais aparāts un birokrātija. Vēlāk šo franču pieredzi pārņēma Vācija un Anglija. LR veidojot savas AT arī par paraugu ņēma Vācijas, Francijas un Zviedrijas tiesisko sistēmu. AT studiju mērķis – dot ieskatu AT zinātnē, izdibināt AT institūtu attīstības, likumsakarības un problēmas, kā arī rast optimālos risinājuma variantus. Administratīvo tiesību regulēšanas metodes: 1) priekšrakstu došana — uzvedības noteikumu noformēšana, to novadīšana līdz adresātam, 2) atļauja kā dokuments, kas piešķir iespēju veikt kādu zināmu darbību, baudīt kādas tiesības, 3) aizliegums.
Administratīvā iestāde ar administratīvu aktu, kas ir uzvedības noteikumi, nosaka kāda padoto rīcība no tiesību viedokļa nav vēlama un attiedgi adresātam ir jāatturas no ricības. Regulēšanas metode būtlbā ir priekšrakstu došana, lai panāktu vēlamo uzvedību, proti, praktiski, neatkarigi, kādā formā tas ir / atļauts, aizliegts priekšraksts /, visos gadījumos formulēts, kā jārīkojas administratlvo tieslbu subjektam zināmos nosacījumos / laika, telpas aspektā u.c. /.
AT pētīšanas metodes: 1.aprakstošā – tiesību kategorija tiek ilustratīvi aprakstīta, izskatīta, izpētīta. Šī metode dot atbildi uz jautājumu kas tas ir? 2.dogmātiskā – pētāmais objekts tiek skatīts no dogmu, no pieņēmumu aspekta. Tas ir skatījums, piemēram, katra zinātnieka atsevišķs viedoklis. 3.salīdzinošā – a)salīdzinoši dogmātiskā – tiek salīdzinātas dogmas, viedokļi, b)salīdzinoši vēsturiskā – izpētei pakļautie objekti tiek apskatīti vēsturiskā griezumā, dažādos laika posmos; 4.kritiskā – ar tās palīdzību izpētāmais objekts tiek pakļauts kritikai, nevis noliegšanai, bet kas šajā objektā ir salīdzinoši nepieņemams. 5.analītiskā – pētāmais objekts tiek skatīts kopējā sistēmā kā sastāvdaļa. 6.sintēzes – pamatojoties uz viena atsevišķā izpēti tiek veidota sistēma. 7.matemātiskā – aprēķinu veikšana sakarā ar pētāmo objektu.…
