Visās pasaules valstīs nozīmīgu attīstību iegūst salīdzinošie tiesiskie pētījumi. To mērķis ir izzināt mūsdienu tiesību sistēmu attīstības likumsakarības, nacionālās likumdošanas uzlabošana. Šo pētījumu nozīme ir tajā, ka tie ļauj ne tikai daudz plašāk skatīt daudzus jurisprudences jautājumus, bet arī apzināt jaunas problēmas. Salīdzinošie tiesiskie pētījumi no vienas puses palīdz izzināt visu to pozitīvo pieredzi, kas tika atzīta ārvalstīs risinot daudzas problēmas, salīdzinošie pētījumi atbrīvo no nevajadzīga darba “izgudrot velosipēdu”, no otras puses – dot iespēju ņemt vērā ārvalstu pieredzes negatīvos momentus, to vai citu lēmumu neefektivitāti. Īpaši būtisks ir tas apstāklis, ka radot jaunu tiesību aktu, nacionālais likumdevējs griežas jau pie pastāvošajām ārvalstu tiesību normām, tas ir pie tādām attiecībā uz kurām jau ir izveidojusies praktiskā pieredze. Salīdzināšana kalpo kā patstāvīgs elements visās izziņas formās.
Salīdzinošās administratīvās tiesības ir patstāvīga publisko tiesību nozare, kurai ir savs pētīšanas priekšmets.
Administratīvās tiesības ir tā tiesību nozare, kura regulē administratīvo iestāžu darbību, tām realizējot likumā vai citos tiesību aktos noteiktās valsts pārvaldes funkcijas. Administratīvo tiesību definīcijas parasti atspoguļo valstī valdošās tiesību doktrīnās visplašāk izplatīto viedokli, kas bāzējas vai nu uz administratīvo tiesību normām, vai nu uz administratīvo tiesību zinātnes atziņām. Parasti tiek lietots "administratīvo tiesību avotu" apskats, analīze un tad formulēts dotās tiesību nozares definējums. Tieši akcenti vai nu uz zinātniskām atziņām, vai nu uz spēkā esošiem tiesību aktiem un tiesu praksi atšķir tās vai citas skolas piekritēju, vienlaikus, atspoguļojot valsts tiesību sistēmas tradīcijas un attīstības virzienus.
Administratīvas tiesības kā publisko tiesību nozare skatāmas kā tiesību doktrīna - teorētiski izstrādāta mācība un, pietiekami augsta vispārinājuma līmeņa, zinātniski pamatotu dogmu kopums vai, citiem vārdiem, zinātne.
Administratīvās tiesības kā tiesību nozare un zinātne
1. Administratīvo tiesību jēdziens ārvalstīs
1.1. Administratīvo tiesību rašanās un attīstības īpatnības
Administratīvās tiesības ir saistītas ar valsts administratīvās, pārvaldes darbības regulēšanu. Valsts pārvaldes darbība radās vienlaicīgi ar publisko varu, tāpēc pat pašos agrākajos valstiskuma attīstības etapos tika pieņemtas tiesību normas, kas regulēja atsevišķus pārvaldes darbības jautājumus. Bet sistēmiska valsts pārvaldes tiesiska regulēšana radās tikai viduslaikos, un konkrēti absolūtisma periodā. Tad valsts sīki reglamentēja padoto dzīvi, noteica finanšu līdzekļu iegūšanas veidus, noteica kontroles formas pār sabiedrisko tikumību.
Normas, kas regulēja valsts pārvaldes darbību, Eiropas valstīs tika apvienotas jēdzienā „policijas tiesības” (no grieķu „police” – pilsēta). Tajā laikā valsts pārvaldes darbība bija īpaši aktīva pilsētās un tāpēc paredzēja vispirms jau pilsētas pārvaldi. Policijas tiesībām bija raksturīgs nostiprināt valsts tiesības un noteikt obligātus priekšrakstus pilsoņiem. Tādā veidā, policijas tiesības veidojās kā tiesības administrācijai.
Zinātniskās atziņas par valsts pārvaldi arī sāka sistematizēties Rietumeiropā absolūtisma periodā un attīstījās policijas zinātņu ietvaros. Tika pētītas valsts struktūras, izstrādātas metodes to darbības pilnveidošanai. Tā, ģermāņu valstīs 17.gs tika pasniegts kameru zinātņu kurss, kurā apguva absolūtisma režīma valsts pārvaldi. Tad galvenie pārvaldes orgāni bija koleģiālās kameras, bet policija bija līdzekļu kopums, kurus piemēroja karaļa vara sadzīves, labklājības, sabiedriskās tikumības regulēšanai. Šie jautājumi arī sastādīja policijas tiesību priekšmetu; policijas tiesības aktīvi izmantoja imperatīvās metodes, pieļaujot tiešu piespiešanu.
Absolūtisma valstu pārvaldes aparāts tika kritizēts zinātnieku aprindās. Viens no to laiku nozīmīgākajiem darbiem tiesībās tiek uzskatīts franču zinātnieka Ž.Pešē traktāts „Par policiju un municipalitāti” (1789.g.).
Administratīvo tiesību rašanās saistīta ar principiāli jaunu pieeju – ar cilvēka un pilsoņa tiesību virsvadības atzīšanu, ar tiesiskas valsts idejām, ar liberāliem priekšstatiem par minimālas valsts kā „nakstssarga” mērķtiecīgumu.
Nepieciešamība ierobežot valsts pārvaldi, kurai ir jāīstenojas tiesību stingros rāmjos, bija teorētiski pamatota buržuāziskās revolūcijas priekšvakarā. 18.gs beigās – 19.gs. sākumā valsts kļuva par vienīgo visaptverošo organizāciju, unikālu pēc valdīšanas mēroga. Sakarā ar to veidojās idejas par īpaša valsts un tā orgānu tiesiskā statusa. Francijā pēc Lielās franču revolūcijas šīs idejas īstenojās publisko tiesību juridiskās personas doktrīnā, ko pārņēma citas kontinentālās Eiropas valstis.
Administratīvo tiesību kā patstāvīgas tiesību nozares rašanās parasti saista ar speciālo administratīvo tiesu izveidošanu Francijā, kā sekas, - ar patstāvīgas administratīvās justīcijas rašanos. Revolūcijas priekšvakarā karaļa parlamenti (tajā laikā augstākās tiesas) izrādīja pretošanos reformām, tāpēc nav nejaušība pirmajos gados pēc revolūcijas vispārējām tiesām bija aizliegts iejaukties administrācijas lietās un saukt uz tiesu valsts ierēdņus. Napoleona Bonaparta laikā tiek pamatota patstāvīgas administrācijas koncepcija un tiek nodibināta speciāla tiesu sistēma valsts administratīvās darbības kontrolei. Tā radās administratīvās tiesības, sākumā radītas kā kontroles tiesības pār administrāciju, pilsoņa aizsardzības tiesības no administratīvās varas puses patvaļas.
Francijas likumdošana un idejas atstāja būtisku ietekmi uz citām Rietumeiropas valstīm, kas arī sāka veidot administratīvās tiesības. Tad tās tika uzskatītas par brīnumlīdzekli cilvēka tiesību aizsardzībai, bet ticība likuma dziedinošajam spēkam likās nesatricināma.
Administratīvo tiesību zinātnē sākās valsts pārvaldes formu un metožu meklējumi. Tika pētīta dažādu valstu administratīvā darbība, kas tika īstenota dažādos vēstures periodos. Tā tika veidots vēsturiski salīdzinošais virziens administratīvo tiesību zinātnē, kura spilgtākie pārstāvji bija Austrijā – L.Humplovičs, Francijā – G.Žezs, M.Oriu, Īrijā Orlando, Vācijā O.Maiers. Tā laika klasiķu darbos ir jāizdala vācu zinātnieka Lorenca fon Šteina pētījums „Valsts pārvaldes teorija” (1866.-1884.g.), kurā tika vispārināta Rietumeiropas valstu administratīvās darbības prakse.
19.gs. vadošais zinātniskais virziens administratīvajās tiesībās bija normatīvisms, kas pamatojās uz pozitīvo tiesību idejām. Tieši pozitīvisma rāmjos veidojās priekšstati par valsts pārvaldi kā vienotu sistēmu, bet administratīvo tiesību normas ieguva sistēmiskuma, savstarpēji saistītas īpašības. Notika likumdošanas sistematizācija, tika izstrādāti likumi par valsts darbiniekiem, par valsts aparāta decentralizāciju un dekoncentrāciju. Tika izveidoti tādi administrācijas darbības un uzbūves principi kā likumība, centralizācija un decentralizācija, koncentrācija un dekoncentrācija. Izveidojās priekšstats par to, ka valstij jādarbojas un ir jāregulē privātpersonu lietas visas sabiedrības interesēs – publiskās interesēs. Par administrācijas uzdevumiem tika atzīti vispirms jau kārtības uzturēšana valsts iekšienē un sabiedrības aizsardzība no ārējiem uzbrukumiem. Šīs pieejas tika vispāratzītas visās kontinentālās Rietumeiropas valstīs un būtiski ietekmēja administratīvi tiesiskās likumdošanas izveidošanos daudzās latīņamerikas valstīs.
…
Loti labs administratīvo tiesību konspekts.Uzrakstīts izsmeļoši.
- Administratīvās tiesības
- Administratīvās tiesības
- Administratīvās tiesības
-
Tu vari jebkuru darbu ātri pievienot savu vēlmju sarakstam. Forši!Romiešu tiesības
Konspekts augstskolai44
-
Administratīvās tiesības. Eksāmena jautājumi
Konspekts augstskolai10
-
Administratīvās tiesības
Konspekts augstskolai4
-
Konspekts no Torgāna grāmatas kontroldarbam Saistību tiesībās - atdošanas un atvasinājuma līgumi
Konspekts augstskolai55
-
Konspekts starptautiskajās publiskajās tiesībās
Konspekts augstskolai51