Administratīvās tiesības

35. Administratīvās tiesības - kā patstāvīga publisko tiesību nozare.
Administratīvās tiesības objektīvā nozīmē ir tiesību normu kopums, kas regulē publisko iestāžu iekārtu un darbību, amatpersonu kompetenci, valsts un pašvaldību darbinieku tiesisko stāvokli, personu tiesības un pienākumus publisko tiesību jomā.
subjektīvā nozīmē- tiesības un pienākumi, kas uz objektīvo tiesību pamata, piekrīt publiskajām iestādēm, to darbiniekiem, personām vai to grupām.
Administratīvās tiesības (AT) - patstāvīga publisko tiesību nozare, kas reglamentē publiskās pārvaldes iestāžu izveidošanu, reorganizāciju, likvidāciju, šo iestāžu kompetences noteikšanu un rīcību.
AT regulē tās attiecības, kas rodas valsts pārvaldes institūciju darbībā, kur viena puse ir valsts pārvaldes institūcija. Lai pārvaldes darbību sekmīgi veiktu, ir nepieciešams visa veida informatīvais nodrošinājums, materiālais nodrošinājums – sakaru līdzekļi, telpas utt., un tiesiskais nodrošinājums – tiesiskā kārtība un administratīvās tiesības.
AT ir apjomīgs normatīvo aktu kopums.
AT ir publisko tiesību nozare. Publiskajām tiesībām ir divi pamatuzdevumi:
1) noteikt valsts uzbūvi, valsts institūciju veidošanu un kompetenci, regulēt to funkcionēšanu;
2) regulēt attiecības starp valsti no vienas puses un indivīdu no otras puses.
Attiecības veidojas gan starp pārvaldes institūcijām un tām pakļautajām organizācijām, gan starp valsts pārvaldes institūcijām un nevalstiskajām organizācijām (partijas, asociācijas), gan starp valsts pārvaldes institūcijām un fiziskām personām (pilsoņiem un nepilsoņiem). AT normas nosaka konkrētus uzvedības modeļus, kas adresēti plašam personu lokam vairākkārtējai pielietošanai.
Terminu AT lieto divās nozīmēs:
1. kā tiesību nozare = normu kopums, kas regulē kādu sabiedrisko attiecību formu. Valsts tiesības veido noteiktu sistēmu, kurai ir savas apakšsistēmas (nozares), kuras gan ir patstāvīgas, taču relatīvi saistītas. AT ir divas šādas nozares: vispārējā un sevišķā.
Vispārējā – tās normas, kas darbojas visā valsts pārvaldē. Sevišķā(nozaru) - normas, kas darbojas tikai atsevišķā sfērā.
2. kā zinātne (zinātniska disciplīna) = pētāmais objekts ir AT. AT zinātne pēta publisko administrāciju, kā no tehniskās tā no juridiskās puses, apskatot, kā tas noregulēts ar tiesībām un izpaužas tiesiskajos aktos.
Abas šīs disciplīnas atrodas savstarpējā mijiedarbībā
AT galvenais uzdevums ir:
1) regulēt valsts iestāžu darbu, to organizatorisko struktūru, darbības metodes.
2) veidot valsts pārvaldes attiecības ar citiem administratīvo tiesību subjektiem.
AT normas nosaka viennozīmīgu uzvedības modeli (veikt vai atturēties no darbības), dod valsts pārvaldes attiecību dalībniekiem brīvu uzvedības modeli konkrētās normas robežās.
AT normu definīcija tiek dažādos avotos interpretēta atšķirīgi. Vieni to interpretētu, kā normas, kuras izdod attiecību regulēšanai valsts pārvaldes jomā, citi to definētu kā vispārējus noteikumus cilvēka nepieciešamās vai pieļaujamās uzvedības noteikšanai, ko nosaka valsts un nodrošina valsts piespiedu līdzekļi. Ņemot vērā AT publisko raksturu, administratīvās tiesības ir vispārobligātas, tām ir imperatīvs raksturs un retāk ir sastopamas rekomendējoša rakstura normas.

37. Administratīvo tiesību principi.
AT teorija ar tiesību principiem saprot augstākās vērtības, tālākos mērķus, kurus ar AT normu palīdzību cenšas sasniegt nākotnē. AT principi iedalās 2grupas: patstāvīgie (substantīvie), kuri tiek uzskatīti par pamatprincipiem un procedūras vai adm. procesa izspriešanas procesa principi.
I patstāvīgie principi:
1) Likumības princips –nozīmē to, ka administratīvā iestāde kā AT subjekts savā rīcībā balstās uz likumiem. Likumības ievērošana attiecas uz visām iestādēm kā publiskām iestādēm bez izņēmuma. Ar jēdzienu likums jāsaprot arī visi citi no likuma izrietošie normatīvie akti. Likumība jāievēro visām institūcijām, likumības princips jāievēro visos aktos, kas nosaka adm. iestādes kompetenci, vietu un lomu starp citām institūcijām un tas ir atspoguļots galvenokārt nolikumos. Pieņemot lēmumu, adm. iestādei jāvadās pēc likumiem un citiem normatīvajiem aktiem, jāņem vērā arī valsts pamatlikums (Satversme) un tajā ietvertie konstitucionālie principi (brīvība, taisnīgums, vienlīdzība likuma priekšā u.c. pamatprincipi). AT likumības princips atvasināts no konstitucionālā taisnīguma pamatprincipiem.
2) Vienlīdzība likuma priekšā, t.i., otrais AT substantīvais princips, kas jāievēro AT iestāžu darbā. Likuma priekšā visi ir vienlīdzīgi. Princips par vienlīdzību likuma priekšā ir ari konsekventas demokrātijas princips. AT institūcijām savā darbā ir jāievēro jebkuras fiziskas vai juridiskas personas tiesības un brīvības. Adm. institūcijām ir jāizskata lietas ar vienādu pieeju bez privilēģijām, par vienāda rakstura pārkāpumu jāpiemēro viena un tā pati administratīvā sankcija, bez izņēmuma. AT institūcijām ir jābūt objektīvām un adm. atbildību nedrīkst ietekmēt labi situēts sociālais stāvoklis sabiedrībā.
3) Administratīvās iestādes atbilstības un mērķtiecības princips. Adm. institūcijas visas kopā un katra atsevišķi realizē valsts pārvaldes funkcijas, kuras tās īstenot ir pilnvarojusi valsts. Šo funkciju nodošana adm. iestādēm ir novērtējama kā valsts mērķtiecīga rīcība. Pēc pilnvaru saņemšanas, katrs AT subjekts turpina darboties atbilstoši tiem mērķiem, kādi ir paredzēti šai iestādei. AT institūcijai bez izņēmuma ir jāveic pilnīgi visas funkcijas, kas tai paredzētas.
4) Sabalansētības un proporcionalitātes princips. Ikviena adm. iestāde, izskatot un izlemjot lietas cenšas sabalansēt valsts publiskās intereses ar personu likumīgajām interesēm. Ja sabiedrībā pastāv interešu kolīzija/sadursme, valsts ir tas mehānisms, kura pienākumos ietilpst noregulēt visas pretrunas sabiedrībā. Pretrunīgo interešu sabalansētībai ir jābūt tādai, lai nodrošinātu un garantētu valsts un indivīdu likumīgās intereses. Izlemjot lietas ikvienā gadījumā nedrīkst patvaļīgi ierobežot nevienas puses likumīgās intereses. Gadījumos kad likums neparedz interešu sadalījumu jāpiemēro interešu proporcionalitāte. Šinī gadījumā princips darbojas kā metode, kuras pamatā ir kompromiss un interešu proporcionālā sadalīšana. Adm. iestādei jābūt argumentējošiem izskaidrojumiem, uz kāda pamata notikusi interešu sabalansētība.
5) Objektivitātes princips. Adm. iestāde, lemjot lietas, ņem vērā visus objektīvos apstākļus, ja tie ir svarīgi lēmuma pieņemšanā. Vienlaicīgi adm. institūcijai ir jāprot atšķirt svarīgo no nesvarīgā.
6) Taisnīguma princips. Saskaņā ar taisnīguma principu, administratīvo iestāžu civilierēdņi vai pilnvarotas uz to amatpersonas, nevar piedalīties lietu izlemšanā, ja viņiem ir kāda ieinteresētība lietas iznākumā. Par viņu ieinteresētību var uzskatīt arī, ja lietas izskatīšana skar netikai viņa, bet arī viņa ģimenes, radinieku, draugu, paziņu vai pat nelabvēļu intereses.
7) Uzticības princips. Uzticības princips jāsaprot, ka administratīvās iestādes gadīgi pieņem lēmumus lai indivīdu ticība un paļāvība likumībai un taisnīgumam netiktu zaudēta. Ar šādu rīcību adm. Iestāde saglāba savu autoritāti.
8) Atklātuma princips. Tā būtība ir tā, ka adm. iestāde regulāri informē sabiedrību par pieņemtajiem lēmumiem, tā ir sava veida atskaite par padarīto darbu. Šādu informāciju, ja to neaizliedz likums var saņemt ikviens. Informācijas nodošana atklātībai var būt gan pēc ieinteresētas personas, gan pēc adm. Iestādes iniciatīvas.
II procedūru principi:
AT realizācijas principus dēvē arī par procedūras principiem vai realizācijas procedūras principiem. Realizācijas procedūras principus pielieto AT realizācijas gaitā. Realizācijas principu darbības rezultātā veidojas abpusējas tiesības un pienākumi (piem., ir tiesības rakstīt iesniegumus, uzaicināt savu pārstāvi, bet adm. iestādes tiesībās un pienākumos ietilpst pieņemt iesniegumus, uzklausīt, palīdzēt utt.).
1) Sūdzību, iesniegumu, priekšlikumu un lūgumu iesniegšanas tiesība kā princips. Šis princips iesniegt sūdzības, ierosinājumus un priekšlikumus attiecas uz ikvienu bez jebkādas diskriminācijas. Šādas tiesības ir gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem, gan ārvalstniekiem, gan bēgļiem.
2) Tiesības uz pārstāvību un juridisko palīdzību kā princips. Šo principu izprot tādējādi, ka personai, kas iesaistītas adm. lietu izskatīšanā ir tiesības iesniegt materiālus, pašiem piedalīties izskatīšanā, kā arī uzaicināt pārstāvi. Pārstāvji var būt vai nu likumiskie vai līgumiskie. Likumiskais pārstāvis, piem., aizbildnis, bet līgumiskais ikviena persona, kuru nolīgst par pārstāvi un kurai ir pilna rīcībspēja.
3) Ekonomijas princips. Jāsaprot tādējādi, ka lietas jāizskata un jāpieņem lēmums, optimāli īsā laikā, ekonomējot laiku (nepārsniedzot likumā noteikto laiku). Ekonomija izpaužas taupot finanses, darbaspēku u.c. izdevumus un resursus, kas tiek izmantoti lietas izskatīšanas procesā.
4) Tiesības būt uzklausītam. Lietas izskatīšanā iesaistītās personas ir tiesīgas visu izskatīšanas laiku ikvienā brīdī sniegt papildinformāciju, uzdot jautājumus, iesniegt protestus, pretenzijas, kas saistītas ar lietas izskatīšanu, turpretī iestādēm ir pienākums un tiesības uzklausīt un ņemt vērā.
5) Pienākums informēt. Adm. iestādei ir pienākums informēt iesaistītās personas, kādā stadijā atrodas lietas izskatīšana un kad būs pieņemts lēmums par to nekavējoties jāinformē likumā noteiktajā kārtībā.
6)Uzraudzības princips. Tā ir pieņemtā lēmuma uzraudzīšana no augstākstāvošo adm. Iestāžu vai tiesas puses, kas nodrošina ieinteresētās personas tiesības un likumīgās intereses. Ārzemēs ir uzraudzības institūts – ombudsmens= tiesību sargs, LR- Valsts cilvēktiesību birojs, kas pilda obmuda funkcijas.

43.Administratīvi tiesiskās attiecības, jēdziens, struktūra.
Administratīvi tiesiskās attiecības ir sabiedriskas attiecības, kuras pārsvarā gadījumos regulētas ar administratīvo tiesību normu palīdzību un kuru dalībniekiem pieder subjektīvās tiesības un jur. Pienākumi, ko nodrošina valsts.
Administratīvi tiesisko attiecību struktūrā ir trīs sastāvdaļas:
1) administratīvi tiesisko attiecību subjekts;
2) admin. tiesisko attiecību objekts;
3) administratīvi tiesisko attiecību saturs.
Tiesisko attiecību subjekts tiek noteikts ar tiesību aktu, bet attiecības dalībnieks vai puse- ar administratīvo līgumu. Valsts pārvaldes institūciju sistēmā šie subjekti tiek noteikti un nosaukti kā augstākstāvošais vai valdošais, vai diktējošais. Otrs atbilstoši adm. tiesisko attiecību subjekts tiek noteikts kā zemākstāvošais vai vadāmais, vai pakļautais. Administratīvi tiesisko attiecību subjektam, kas vienlaikus ir arī administratīvo tiesību subjekts, ir noteikta tiesībsubjektivitāte, Adm. Tiesiskajās attiecībās subjektu tiesībsubjektivitāte ir atšķirīga juridiskām un fiziskām personām. Juridiskām pers. tiesībsubjektivitāte tiek noteikta vienlaicīgi ar juridiskas pers. dibināšanas brīdi.
Tiesībsubjektivitāte fiziskām personām sastāv no 2 komponentiem:
1) tiesībspēja, kas tiek noteikta līdz ar pers. dzimšanas brīdi, un beidzas ar fiz. pers. nāvi.;
2) rīcībspēja- ir fiz. pers. spēja radīt sev tiesības un uzņemties pienākumus.
Administratīvi tiesisko attiecību objekts ir tas, dēļ kā savstarpēji ir saistīti dotās attiecības subjekti. Par objektu var būt gan materiālās, gan nemateriālās pasaules objekts, piem. darbs, pakalpojums.
Administratīvi tiesisko attiecību saturs nosaka administratīvi tiesisko attiecību subjektu tiesības un pienākumus. Atkarībā no administratīvo tiesību subjektu statusa, atkarībā no šo subj. savstarpējā tiesību un pienākumu sadalījuma, administratīvi tiesiskajās attiecībās tiem nav vienlīdzīgs stāvoklis. Pamatojoties uz subj. tiesību un pienākumu kopumu, administratīvi tiesiskajās attiecībās subj. var būt vertikālās un horizontālās attiecībās. Vertikālās admin. tiesiskās attiecības- tajās viens no administratīvo tiesību subjektiem var uzspiest savu gribu otram administratīvi tiesiskās attiecības subjektam. Horizontālās admin. tiesiskās attiecības atšķiras no vertikālajām ar to, ka šīs attiecības ir starp viena vai līdzīga ranga tiesību subjektiem, kuri viens otram nav pakļauti. Šādās attiecībās nav augstākstāvošais un zemākstāvošais.

49. Publiskās pārvaldes sistēma. Tiešās pārvaldes institucionālā sistēma. Pastarpinātās pārvaldes institucionālā sistēma. Publisko tiesību autonomie subjekti.
Valsts publiskās pārvaldes sistēma ir viena no nozīmīgākajām parādībām sabiedrībā, bez tās nav iedomājama cilv.sabiedrības pastāvēšana. Ja nepieciešams nodrošināt cilvēku grupas saskaņotu darbību,tad tas tiek panākts ar valsts publiskās pārvaldes starpniecību, kad tiek nodibināta saskaņa starp atsevišķu indivīdu darbību un kad darbība tiek virzīta uz vienota mērķa sasniegšanu. Pārv.vienmēr tiek īstenota kādā organizētā un norobežotā sistēmā, kas sastāv no atsevišķiem, patstāvīgiem posmiem (elementiem, apakšsisstēmām). Sistēma ir savstarpēji sakārtotu elementu daudzums, kuri veido vienu veselo, kam ir sistēmas kvalitatīvās īpašības, kuras nepiemīt katram šīs sistēmas objektam atsevišķi. Iestādes atrodas vienotā hierarhiskā sistēmā, kurā viena iestāde ir padota citai iestādei, iestādes var veidot vairāku līmeņu padotības sistēmu.
Valsts pārvaldes pamatā darbojas publisko tiesību joma un līdz ar to tā ir pakļauta publiskām tiesībām. Valsts pārvaldes galvenais uzdevums ir realizēt likumdevēja un valdības abstrakto gribu. Valsts pārvalde ir padota valdībai, padotība tiek realizēta divās formās – pakļautībā (tiesības dot rīkojumus, atcelt prettiesiskus lēmumus) vai pārraudzībā (tiesības atcelt prettiesiskus lēmumus).
Valsts ir atbildīga par publisko funkciju pildīšanu, kas ir valsts publisko institūciju pamatuzdevums. Noteiktās funkcijas un publiskā vara veido publiskās institūcijas administratīvo kompetenci. Publiskās pārvaldes institūcijas var rīkoties tikai savas kompetences ietvaros. Valsts pārvaldes instistūcijas var klasificēt:
1) V.pārv.instit., kas hiarhiski saistītas ar valdību un atrodas pilnā valdības kontrolē. Parasti trīs līmeņos – vietējās, reģionālās un centralizētās;
2) V.pārv. instit. ar noteiktu autonomijas pakāpi (decentralizētā) administrācija vai netiešā administrācija: autonomās institūcijas, korporācijas, publiskie nodibinājumi, publiskas sabiedrības (piemēram, sniedz komunālos pakalpojumus, tos subsidē valsts vai pašvaldība)
Valsts pārvalde ir MK padota valsts pārvaldes iekārta, kas sadalās: tiešā pārvaldē un pastarpinātā pārvaldē.
Tiešā pārvalde ir iestāžu kopums, kas juridiski pieder pie LR kā publisko tiesību juridiskās personas. Tiešās pārvaldes institucionālo sistēmu veido, un tās darba organizāciju nosaka MK. Lai nodrošinātu tiešās pārvaldes institucionālās sistēmas pārskatāmību un efektivitāti, MK noteikta tiešās pārvaldes iestāde veido, pārzina un kārto datu bāzi par tiešās pārvaldes sistēmām.
Pastarpinātā pārvalde ir atvasinātu publisku personu iestādes un amatpersonas. Pastarpinātās pārvaldes institucionālo sistēmu un tās darba organizāciju saskaņā ar likumu un MK noteikumiem, nosaka attiecīgā atvasinātā publiskā persona, ievērojot valsts pārvaldes principus. Atvasinātas publiskas personas- pašvaldība, vai cita ar likumu, vai uz likuma pamata izveidota publiska persona. Tai ar likumu piešķirta sava autonoma (autonomija-tiesības patstāvīgi īstenot kādu vasts varas daļu) kompetence, kas ietver arī sava budžeta veidošanu un apstiprināšanu, tai var būt sava manta.
Publisko tiesību autonomie subjekti- Politiskās partijas, reliģiskās organizācijas, arodbiedrības, profesionālās organizācijas un to apvienības ir publisko tiesību autonomi subjekti, to darbību, kā arī publisko nodibinājumu (fondu) darbību regulē attiecīgi likumi (Reģionālo organizāciju likums, Likums par arodbiedrībām, un tt.)


…