Faktiskā rīcība = fiziska darbība vai bezdarbība. Bezdarbības formā faktiskā rīcība var būt tikai tad, ja no NA izriet kāds
pienākums veikt kādu darbību, bet iestāde to neveic, turklāt, tas aizskar kādas personas subjektīvās tiesības.
Faktiskā rīcība var būt:
1. Apzināta (gribēta) – vērsta tieši uz konkrēto seku radīšanu. Piemēram, ceļa aizšķērsošana protestantiem, kas
vēlas piekļūt tuvāk ēkai.;
2. Neapzināta (negribēta/netīša) – vērsta uz cita mērķa sasniegšanu, bet rodas kā nevēlamas blakus sekas.
Piemēram, VUGD veicot glābšanas darbus, ievaino garāmgājēju.
Par faktisko rīcību persona var sūdzēties arī administratīvajā tiesā un uz faktisko rīcību attiecināmi tie paši procesuālie
noteikumi, kas regulē administratīvā akta izdošanu, apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu, ja vien tas nav pretrunā ar faktiskās
rīcības būtību vai TN nenosaka atšķirīgu procesuālo kārtību.
Faktiskā rīcība ir arī izziņa (dokuments, ko izdod kompetenta iestāde un kurā tiek sniegtas ziņas par konkrētiem faktiem).
Izziņa pati par sevi nerada tiesiskās sekas, bet tikai apliecina konkrētus, iestādes rīcībā esošus un zināmus faktus.
PUBLISKO TIESĪBU LĪGUMS – tāds administratīvā procesa instruments, kuru var plaši izmantot kā palīginstrumentu
procesā, kas primāri vērsts uz administratīvā akta izdošanu vai faktiskās rīcības veikšanu.
1. Sadarbības līgums – tiek slēgts starp divām publiskām personām.
Nolūks = efektīvāk īstenot kādu no kompetencē esošu pārvaldes uzdevumu. Publisko personu kompetence pārvaldes
uzdevuma īstenošanā paliek nemainīta.
Piemēram, LR Ģeneralprokuratūra noslēdz sadarbības līgumu ar LU Fizikas un Matemātikas institūtu, par konsultāciju
sniegšanu kibernoziegumu izmeklēšanā.
2. Deleģēšanas līgums – tiek slēgts starp divām publiskām personām vai starp publisku personu un privātpersonu.
Nolūks = pilnvarot otru īstenot attiecīgos publiskās personas uzdevums. Šādu līgumu slēdz TIKAI TAD, ja pilnvarotā persona attiecīgo uzdevumu var veikt efektīvāk.
Piemēram, Pašvaldība deleģē otrai Pašvaldībai skolēnu ikdienas nogādāšanu uz skolu.…