Procesuālo tiesību būtība.
1. Procesuālo tiesību jēdziens, nozīme.
Par procesuālajām tiesībām var runāt kopš senās Romas laikiem, kad paralēli civiltiesībām attīstījās civilprocesa tiesības, ar kurām tika saprasta civiltiesisko strīdu risināšanas kārtība tiesā. Jau toreiz tika atzīta likumsakarība – jo attīstītākas materiālās tiesības, jo detalizētāk likumdošanā ir noregulēta dažādu strīdu risināšanas kārtība. Tas, cik augsti attīstītas procesuālās tiesības, norāda cik augsti attīstīts ir sabiedrības attīstības līmenis.
Tradicionālā procesuālo tiesību izpratne ( veidojās pagājušā gadsimta sākumā)– ar to saprot TN kopumu ar kurām tiek regulētas sabiedrības attiecības, kuras rodas tiesvedības procesā vai ir saistītas ar sagatavošanos tiesvedības procesam. Šobrīd procesuālās tiesības saprot plašāk, tas saistīts ar īpašas tiesību nozares – administratīvā procesa tiesību rašanos.
2. Procesuālo tiesību un materiālo tiesību savstarpējās attiecības.
Teorijā nepastāv ideāli kritēriji PT un MT norobežošanai, tāpēc katrā konkrētā gadījumā jāskatās kādas tiesiskās attiecības konkrētā TN rada. Atbildēt uz šo jautājumu var, ja raksturo starp MT un PT pastāvošās ģenētiskās un funkcionālās saistības. Ģenētiskā saikne saistīta ar to, ka procesuālo tiesību izveidošanas pamats ir materiālās tiesības. PT ir radušās attiecīgās tiesību nozarēs apvienojot procesuālās ( procedūras) normas. Funkcionālā saikne- starp šīm tiesībām pastāv koordinācijas attiecības, ieverot arī subordinācijas momentus. Subordinācija izpaužas tādā ziņā, ka PT ir pakārtotas MT. PT palīdz darboties MT un izmaņa noteiktās sabiedriskās attiecībās sākotnēji attiecas tieši uz materiālajām tiesībām un tikai pēc tam notiek izmaiņas procesuālajās tiesībās. (MT – likums par tiesu varu, PT – APL) Ir autori kas uzskata, ka MT bez PT nevar pastāvēt un otrādi. PT ir tas, kas palīdz tiesībām darboties.…
