Tiesību literatūra tiek piedavāti dažadi APT skaidrojumi,definīcijas uzsverot gan AP butiskas pazīmes, norādot mērķus, gan dodot galveno atsevišķu veicamo procesuālo darbību vai stadiju uzskaitījumu. Turklāt pastāv arī dažādas izpratnes arī par AP kā tādu. AP tiek skaidrots: 1) kā individuālo aktu un vispārsaistošu lēmumu pieņemšanas kārtība un tiesas kontrole pār šadu valsts pārvaldes darbību. 2)kā tikai aktu pieņemšanas kārtība un tiesas kontrole pār šadu valsts pārvaldes darbību. 3) arī tikai kā tiesas kontrole pār administrācijas pieņemtiem aktiem. Daži krievu autori kuri gan noliedz APT kā atsevišķas tiesības nozares pastavēšanu un skaidro AP ka administratīvo procedūru kopumu. Bahrahs AP raksturo kā izpildvaras orgānu ( valsts administrācijas) darbību, kas tiek veikta admin.procesuālā formā un realizēta, risinot konkrētas jur.lietas. J.Tihomirovs-AP skaidro kā – admin. tiesību normu reālizācijas forma.
Administratīvais procesa tiesības – ir procesuālo tiesību nozare, kas reglamentē attiecības, kas rodas publiskās administrācijas institūcijām pildot valsts pārvaldes funkcijām un tiesai īstenojot administratīvo tiesvedību.
Juridisko terminu "administratīvais process" pat Eiropas Savienības valstīs dažkārt lieto gan plašākā, gan šaurākā nozīmē. Šaurākā un visbiežāk lietotā nozīmē ar to tiek saprasta individuālo aktu izdošanas kārtība. Tā tas tiek definēts arī Eiropas Padomes Ministru komitejas izdotajās rekomendācijās. Turklāt šādi akti visbiežāk tiek dēvēti par administratīvajiem aktiem.
Plašākā nozīmē ar administratīvo procesu saprot gan individuālo, gan vispārsaistošo valsts pārvaldes aktu izdošanas kārtību.
Administratīvā procesa jēdziens-tās ir tiesību normu kopums, kas nodrošina administratīvo materiālo tbu normu vienveidīgu, precīzu un jurid.korektu realizāciju regulējot administratīvo aktu izdošanu, spēkā esamību, apstrīdēšanu augstāk stāvošā iestādē, pārsūdzēšanas kārtību tiesā, a.akta izpildi.
2. AP Būtība un veidi
1.variants.
Administratīva procesa tiesības - kārtība, kā, izejot administratīva procesa stadijas, var panākt materiālo tiesību normu pilnīgu īstenošanu, tas ir tiesības, kas nosaka administratīvas lietas virzību.
Vēsturiski administratīvais process ir veidojies kā juridiskajā zinātnē iestāžu un tiesu prakse attīstīta procesuālo un materiālo principu sistēma, kas nosaka, kā darbojas konkrētas tiesiskas attiecības starp valsti no vienas puses un indivīdu no otras puses.
Administratīvā procesa tiesības nosaka, kā valsts pārvalde konkrētā gadījumā, drīkst rīkoties pret indivīdu un kādas ir indivīda tiesības neatkarīgā tiesā pārbaudīt šīs rīcības tiesiskumu.
Ar administratīvo procesu visbiežāk lietotā nozīme saprot administratīvo aklu izdošanas. apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību.
Administratīvajam procesam jānodrošina materiālo administratīvo tiesību normu pielietošana valsts pārvaldes sfērā, lai sasniegtu noteiktus juridiskus rezultātus (sekas).
Aplūkojot administratīvo procesu no struktūras viedokļa, izšķir divas izpausmes:
pirmkārt, tas ir ārējs process, kas noris starp iestādi, kura apveltīta ar noteiktām publiskās varas pilnvarām, un fizisko vai privāto tiesību juridisko personu,
otrkārt, administratīva procesa izpausme ir iekšējs process, kas notiek, starp iestādēm risinot piekritības jautājumus, ievācot ziņas u.tml.
Administratīvajiem procesiem piemīt ne tikai visas juridisko procesu pazīmes, bet arī īpatnības:
1. tā ir mērķtiecīga valsts izpildvaras subjektu darbība:
2. valsts administrācijas darbība ir vērsta uz konkrētu, tai uzticētu lielu izlemšanu saskaņā ar likumiem;
3. valsts administrācijas darbību pilnīgi, detalizēti, precīzi regulē administratīvās tiesības - precīzāk - tu administratīvi procesuālās normas;
4. administratīvie procesi parasti ir vienkāršāki no procedūras viedokļa. Lietas var izskatīt rakstiski vai mutiski.
…
