Termins „dermatīts” nozīmē ādas iekaisumu-vienu no ādas reāģēšanas veidiem. To var radīt dažādi cēloņi-mehāniski, fizikāli, ķīmiski vai bioloģiski kairinātāji, pārmantotas ādas slimības, specifiska sensibilizācija uz ķimikālijām, dažādas līdz šim neizpētītas ādas slimības, kā arī vairāki sistēmprocesi, ieskaitot medikamenozās un infekciozās toksikodermijas. Lai gan i novērojumi,kas ļauj atšķirt dažādo cēloņu izraisīto adas iekaisumu patoģenēzi un klīnisko ainu,tomēr ir lietderīgi uzskatīt dermatītu par dažādu slimību vienotu morfoloģisko izpausmi. Āda uz dažādiem kairinātājiem reaģē gandrīz vienveidīgi, un reakcija vairāk ir atkarīga no procesa intensitātes un ilguma nekā no slimības specifiskajiem cēloņiem.
Dermatīta morfoloģijai raksturīgas galvenokārt pārmaiņas epidermā- intercelulārā tūska, pūslīši un tiem sekojošā epidermas sabrukšana.
Termini „dermatīts” un „ekzēma” būtībā nozīmē vienu un to pašu, tomēr jaunākajā literatūrā vardu „ekzēma” lieto retāk un parasti ar to apzīmē tikai vienu dermatīta paveidu-atopisko deramtītu,ko agrāk sauca arī par neirodermatītu. Angļu literatūrā ieviesies arī nevajadzīgais dubulttermins „ekzematozais dermatīts”.
Visiem dermatīta paveidiem raksturīgs epidermas iekaisums, kas histopatoloģiski izpaužas kā spongioze.
Nereti ādas iekaisumu rada patogēnas baktērijas, sēnītes vai vīrusi,un to radītā epidermas sabrukšana klīniski ir ļoti līdzīga citiem dermatīta paveidiem, kurus rada alerģiska sensibilizācija vai primārie kairinātāji. Iekairinātā un iekaisušā ādā arī viegli var izveidoties sekundārā bakteriālā infekcija. Tādēļ, izvērtējot pacientu ar ādas iekaisumu,ir jādomā par virkni slimību,kas saistītas ar ādas iekaisumu un epidermas sabrukšanu.…
