Sākot rakstīt šo darbu definēšu, kas ir adoptācija, akulturācija, asimilācija un integrācija. 1Akulturācija ir process, kurā indivīdi pieņem dažus (bet ne visus) citas kultūras aspektus. Integrācija ir sociālā piedalīšanas citas valsts dzīvē.
Asimilācija ir svešas kultūras pieņemšana un internalizācija.
Adaptācija ir dinamisks process, ar kura palīdzību indivīdi, dzīvojot svešas kultūras vidē, nostabilizē (vai arī nenostabilizē) un uztur relatīvi stabilas, abpusējas un funkcionālās attiecības ar apkārtējo vidi. Adaptācijas process gandrīz vienmēr ir kompromiss, vektors iekšējā kultūras struktūrā un ārējais vides spiediens. Būtībā adaptācija ir komunikācijas process, kas turpinās tik ilgi, kamēr indivīds atrodas kontaktā ar apkārtējo vidi.
Ar akulturāciju sastopas jebkurš cilvēks, kurš ienāk kontaktā ar citas kultūras pārstāvjiem. Kā rakstīšu savā darbā akulturācija var būt ilgstoša vai īslaicīga. Bet neatkarīgi no tās garuma, tā atstāj uz mums savu ietekmi.
Es uzskatu, ka tā ir ļoti aktuālā tēma un zināšanas šajā jomā ir nepieciešamas ikkatram, jo jebkurš no mums var pārdzīvot to uz sevis. Ilgtermiņa adoptāciju izjūt miljoni imigrantu, bēgļu – cilvēku, kuri tiecas pēc labākās dzīves. Ar īstermiņa adoptāciju jāsastopas savas profesijas dēļ -artistiem, ārstiem, rakstniekiem, muzikantiem, biznesmeņiem, profesoriem, medmāsām, prātniekiem, diplomātiem, studentiem, militārām personām, žurnālistiem, valdības pārstāvjiem u.c. Visiem šo profesiju pārstāvjiem jābūt gataviem pārdzīvot tā saucamo akulturācijas stresu, kas arī var slikti ietekmēt indivīda psihisko veselību. …
