Abstraktā ekspresionisma attīstību Amerikā veicināja kara gados šeit iebraukušie agrīnā abstrakcionisma pārstāvji, piemēram, P. Mondrians, kā arī jaunie amerikāņu mākslinieki Dž. Poloks, M. Tobijs, Ā. Gorkijs. 40. – 50. gados abstraktais ekspresionisms Amerikas mākslā bija vadošais virziens un tā glezniecība tika nodēvēta par action painting (darbības glezniecību). Izrietot no abstraktā ekspresionisma koncepcijas, 50. gados sāka izplatīties meditatīva, monohroma (vienkrāsaina) abstrakta glezniecība kā pretmets abstraktā ekspresionisma piesātinātajai krāsainībai. Tiek uzskatīts, ka šādas meditatīvas un monohromas glezniecības rašanos ietekmējusi saskare ar Austrumu mākslu, iepazīšanās ar meditatīvo budisma filozofiju.
Atšķirībā no abstraktā ekspresionisma, ko pamatā veido ekspresīvās emocijas un izjūtas, ģeometriskais abstrakcionisms ir racionālāks, ar savu noteiktu analītisku domu. Ģeometriskajam abstrakcionismam raksturīga dažādu ģeometrisku formu (kvadrātu, rombu, ovālu u.c.), krāsu laukumu, taišņu un lauztu līniju kombinēšana un savstarpējās attiecības. Ģeometriskajā abstrakcionismā nav tādas krāsainības kā abstraktajā ekspresionismā, jo ģeometriskais abstrakcionisms sekoja idejai par vispārīgo veselumu, nepievēršoties atsevišķajam un detalizētajam.…
