Par absolūtismu dēvē valsts pārvaldes formu, kad monarham jeb valsts galvai pieder neierobežota vara pār valsti. Absolūtisma politikas realizēšanas rezultātā valstī tiek izveidots vai pārkārtots birokrātiskais aparāts, tiek izveidota pastāvīga armija un drošības dienesti (kā piemērs- policija). Realizējot absolūtisma politiku, kā noteikums, tiek pavājināta vai pilnīgi atcelta kārtu varas darbība. Par absolūtisma laiku pieņemts dēvēt periodu, kurš aizsākās ar patvaldnieciskā Francijas Luija XIV (Ludwig XIV)nākšanu pie varas un noslēdzās ar Franču revolūciju1.
Tomēr par absolūti absolūtu monarha varu nosaukt gan nevar, jo 18. gadsimta Eiropas monarhi gan neatļāvās sev to, kas vien galvā var ienākt, bet rēķinājās ar vairāku kārtu (aristokrāti, tirgotāji, garīdznieki, uzņēmēji) pārstāvju interesēm un to atbalstu sabiedrībā. Tāpēc par tirāniskās politikas izpausmes piekritējiem viņus nevar nosaukt. Absolūtisma laikmeta monarha varai bija jārēķinās arī ar parlamentu ietekmi vai ar vietējo tradīciju izpausmi. Turklāt, monarha varas absolūtizācijai traucēja arī daudzviet nesakārtotas sakaru sistēmas, kas aizkāvēja pavēles izplatīšanos pa valsti…