Absolūtisma laikmets

Absolūtisma laikmets (1660 – 1789). Par absolūtisma laiku pieņemts dēvēt periodu, kurš aizsākās ar patvaldnieciskā Francijas Luija XIV nākšanu pie varas un noslēdzās ar Franču revolūciju. Absolūtisms ir apzināta valsts augstākās likumdošanas un administratīvās varas spiediena palielināšana uz pilsoņiem un uz to sociālekonomisko slāņu interesēm, kuros iedzīvotāji izkārtojušies. 16.gs. Eiropā aizsākās vispārēja tendence uz valsts varas saliedēšanu un vairošanu. 16.gs. karaļiem protestantisms bija lieliska izdevība apliecināt to, ka viņi spēj gūt virsroku pār pāvestu un aristokrātiju. Politikas teorētiķi jau bija izstrādājuši absolūtisma mācību pirms Luijs XIV Francijā iedibināja patvaldniecisku varu. Monarhi centās saliedēt savu varu, arī ar jaunievedumiem ekonomikā. Tomēr arī aristokrātu, garīdznieku, tirgotāju un tirgotāju kārtas saglabāja vērā ņemamu ietekmi, tādēļ monarhiem nācās konkrētu lēmumu un rīcību pamatot. Viņi bija spiesti respektēt politiskos sāncenšus un valsts likumus. Lai īstenotu mērķi izmantot karaļa varu un privilēģijas pēc iespējas nepiekāpīgāk, absolūtisma laika monarhi raudzīja izmantot kontroli pār valsts varas militārajiem spēkiem, izpildvaru un nodokļu iekasēšanu un sadali. Tas bija iespējams ar darboties spējīgas birokrātijas palīdzību. Viena no absolūtisma politikas raksturīgākajām iezīmēm bija apņēmīgi centieni radīt veselu institucionālu sistēmu, kas būtu spējīga neitralizēt vai likvidēt karaļa varas šķēršļus.…