Lai gan daudz apspriestā dzēriena maģija (apsinthion grieķu valodā nozīmē — neizdzerams) ir plaši aprakstīta, tomēr zaļais dzēriens tā arī līdz galam nav īsti izprasts.
No 55% līdz 75% stiprais liķiera tipa alkoholiskais dzēriens ar anīsa garšu tika un vēl tiek pielīdzināts narkotiskajām vielām, jo tam ir graujoša ietekme uz cilvēka nervu sistēmu. Absinta iedarbības ietekmē savu sajūsmu par «zaļo feju» izteikušas tādas slavenas radošas personības kā Pablo Pikaso, Eduards Monē, Edgars Degā, Edgars Alans Po, Ernests Hemingvejs un citi. Tomēr par slavenāko absinta pielūdzēju un upuri uzskata Vincentu van Gogu, kurš zaļajā reibumā radījis ne vienu vien pasaulslavenu gleznu, kā arī šķīries no savas auss (lai gan vājprāta klātbūtne Van Gogu pagodinājusi arī pirms absinta lietošanas). Oskara Vailda citāts par Absintu apliecina zaļās fejas agrīno dīvaino iedarbību: «pēc pirmās glāzes tu redzi lietas tādas, kādas tu gribi tās redzēt, pēc otrās glāzes tu redzi lietas, kādas tās nav. Visbeidzot tu redzi lietas, kādas tās patiešām ir un tas ir pats briesmīgākais uz pasaules».
Pirmie stiprā dzēriena malki baudīti jau 18. gadsimta nogalē Šveicē, taču plašāka tā izplatība sākās 1840. gadā, kad franču karavīriem absints palīdzēja pārvarēt drudzi. Atgriezušies mājās, franču karavīri neslēpa sajūsmu par dzēriena iedarbību un pavisam drīz Francijas krodzinieki L’Heure Verte jeb zaļās stundas laikā cienāja savus viesus ar velnišķīgo dziru. Tā laika absinta sastāvā ietilpa vērmeles, romiešu vērmeles, fenhelis, citronu balzams un anīss. Receptēs atrodami arī tādi augi kā angelika, kadiķis, muskatrieksts, zvaigžņu anīss un citi.…
