Tātad 20.gs pirmajos desmitos kultūras un sociālajā antropoloģijā iezīmējās vairākas tendences. Kā vien no tām ir funkcionālisms, kas pēta sabiedrības funkcijas un principus. E.Dirkheims uzsver reliģijas nozīmi sabiedrības vienotības veidošanā un katrs indivīds izriet no sabiedrības pastāvēšanas pamatprincipiem. Tikmēr B.Maļinovskis uzsver bioloģisko vajadzību nozīmi sociālās sabiedrības veidošanā. Indivīds neapzinās sabiedrības eksistenci, bet gan savas vajadzības un vēlmes, kas savukārt var tikt realizētas tikai sociālajā kopībā. Savukārt A.R.Redklifs-Brauns noliedz bioloģisko vajadzību nozīmi, uzsverot cilvēku savstarpējo mijiedarbību kā galveno sabiedrības veidotāju. Tāpat šajā periodā attīstījās K.Marksa un Z.Freida idejas par sabiedrību. Z.Freids uzsver individualitātes nozīmi, to psiholoģisko apsvērumu nozīmi sociālajā sistēmā. Savukārt K.Markss uzsver cilvēka sociālo iedabu, ikviena cilvēka darbībai ir sociāls raksturs. 20.gs.sākumā attīstās arī historicisms, kas balstās uz etnogrāfiskām studijām, iezīmējot lielākas atšķirības kultūrā, kas nav vienota. Boass izvirza jēdzienu „kultūras”, kas balstās uz dažādu vārdu izpratni un intonācijām, bet Krēbers iezīmē reģionālās atšķirības.