20.gs. politikas teorijas: liberālisma tradīcijas attīstība

Pēc Berlina domām, cilvēks ir brīvs, kamēr vien citi cilvēki neiejaucas tā darbībā un kamēr tas ir spējīgs rīkoties atbilstoši saviem uzskatiem. Tiklīdz kāds iejaucas šajā rīcībā, tā zūd cilvēka brīvība. Berlins izškir divas brīvības – negatīvā brīvības nozīme attiecas uz jautājumu, kas ir tā sfēra, kurā subjektam – indivīdam vai indivīdu grupai – ir ļauts darīt to, uz ko viņš ir spējīgs, ja nepastāv iejaukšanās no citu cilvēku puses. Bet pozitīvā nozīme ir saistīta ar atbildi uz jautājumu, kas vai kurš ir kontroles iejaukšanās avots, kas var likt kādam darīt tieši to, nevis ko citu, vai būt tieši tādam vai citādam. Vārda brīvība pozitīvā nozīme rodas no indivīda vēlmes būt noteicējam par sevi. Brīvība, kuras būtība nozīmē, ka cilvēks pats ir noteicējs pār sevi un brīvība, kuras būtība nozimē, ka cilvēka izvēli nedrīkst traucēt citi. Pozitīvajā brivības jēdzienā indivīds vēlas apzināties sevi kā domājošu un darbojošos būtni, taču pastāv jautājums vai indivīds spēs šo, kopš dzimšanas sniegto potenciālu - vadīt savu dzīvi, izmantot neatkarīgi no citu interesēm.
Cilvēki lielā mērā ir savstarpēji atkarīgi cits no cita un ikviena darbība lielākā vai mazākā mērā skar kādu citu cilvēku. Ja individuāla brīvība ir cilvēku galīgais mērķis, tad neviens to viņam nevar atņemt. Berlins uzsver, ka itin viss ir tas, kas tas reāli ir - brīvība ir tikai brīvība, nevis vienlīdzība vai godīgums, tasinīgums vai kultūra.…