Maoisms
1.Savdabīgais komunisma novirziens radās 1943.g., kad pie tā vadības nonāca Mao Dzeduns (Ķīna). Bet oficiāli tas ir aizsācies 1949.g. .
2. Mao Dzeduns vēlējās, lai valstī veidotos disciplīna, lai katrai valstij būtu sava neatkarīga politika, kas tai valstij būtu izdevīga un tieši tādā veidā arī centās panākt Ķīnas pilnīgu atbrīvošanos no marksisma-ļeņinisma ideoloģijas, bet gan izveidot savu.
3. Atšķirība no pārējām komunistiskajām valstīm, Mao Dzeduns pievērsa ļoti lielu uzmanību politiskajām masām un „audzināšanas darbam”. Audzināšana tiktu pievērsta ne tikai zemākajam slānim, bet arī augstākajām valsts partijām un funkcionāriem. Audzināšanā jāseko, lai „vecais kalpotu jaunajam”. Pievērsa ļoti lielu uzmanību zemkopībai.
4. Tomēr, turpinot dzīvi tādu, kādu to interpretēja marksisma-ļeņinisma ideoloģijas, Ķīna, uzsūcot visu to, sāka grimt savā sociālistiskajā, politiskajā valdībā ar vien straujāk. To ĶKP (Ķīnas komunistiskā partija) vadītāji jau bija paredzējuši no paša sākuma, ka to, ko viņi tika ņēmuši no Padomju Savienības, politiskajā ziņā, patiesībā ir nāvīga inde visai Ķīnas nācijai. Tādā veidā Ķīna sāka grimt un vēl šodien var redzēt, cik ļoti ĶKP ir ietekmējusi Ķīnas tautu, tika atņemts viss un valdība nemaz nav rēķinājusies ar savu tautu.
Eirokomunisms
1. Tas radās 20.gs. 70. gados, pēc Rietumeiropas ekonomiskās krīzes.
2. Kopš Ļeņina laikiem kapitālisms bija ļoti mainījies. Rietumvalstis bija skārusi dziļa ekonomiskā krīze un daudzi uzskatīja, ka ir jāveic reformas. Santjago Koriljo ( Spānijas KP līderis)
3. Eirokomunisti atteicās no revolūcijas kā varas iegūšanas līdzekļa, dodot priekšroku ilgstošai, pakāpeniskai pārejai uz sociālistisko sabiedrību. Atbrīvojās no PSKP (Padomju Savienības komunistiskā partija), veidojot nacionālo sociālismu, jo uzskatīja, ka situācija dažās valstīs ir atšķirīga.…
