Francijā pirmskara desmitgadē dažādos žanros sekmīgi darbojas komponistu grupa “Sešnieks”. Palielinās arī kino popularitāte, it īpaši pēc pirmās skaņu filmas rašanās 1927.gadā. Tas kļūst par masveida izklaides līdzekli un nostiprinās kā mākslas veids.
Pēc kara laikrakstu lasītāju skaits ievērojami pieaug, kā arī atklājas plašās radio iespējas, tā nozīmīgākie masu saziņas līdzekļi 20.-30. gados ir prese un radio.
1939.gada 1.septembrī sākas Otrais pasaules karš, kas beidzas 1945.gada 2.septembrī. Tas bija visiznīcinošākais karš cilvēces vēsturē. Un pirmie pēckara gadi eiropiešiem nav viegli – ļoti daudz cilvēku ir gājuši bojā, izpostītas daudzas pilsētas, tāpēc šis posms ir arī psiholoģiski ļoti smags.
Šajā laikā kļūst populāra eksistenciālisma filozofija, rodas jauns avangarda mākslas vilnis, ko dēvē par otro avangardu, kas tomēr joprojām ir elitāra māksla. Tā ir kā reakcija uz nesen pārdzīvoto, jo ar tradicionālo mākslas valodu nepietiek, lai parādītu to, ko izjūt Otro pasaules karu pārdzīvojis cilvēks. Jaunie mūziķi, gleznotāji, rakstnieki un dramaturgi vēlas atsvabināties no tradīcijām, radot paši savu valodu un mākslas formas. 50.gadu sākumā parādās absurda teātris, par kura priekštečiem var uzskatīt F.Kafku, dadaistus un sirreālistus, kā arī eksistenciālisma filozofiju. Vienlaikus ar absurda teātri, Francijā 50.gados parādās arī antiromāns, kas bezkaislīgi attēlo “savu patiesību”, netiecoties pēc patiesīguma un sakārtotas, jēgpilnas dzīves ainas. Cilvēki ir nonākuši pie secinājuma, ka “mūsu zināšanas par pasauli šodien ir kļuvušas sadrumstalotas, īslaicīgas, pat pretrunīgas un allaž strīdīgas.”
…