Raksturojiet galvenos 20 gs. filozofijas virzienus:
• Intuitīvisms – dzīves jēgu un būtību var uztvert tikai ar intuīcijas palīdzību. Sevis novērošana ļauj izdarīt secinājumu, ka dzīve sastāv no pastāvīgi mainīgiem psiholoģiskajiem stāvokļiem, kas pēc noteikta laika pāriet viens otrā.
• Eksistenciālisms – filosofijas virziens, kas nostājas gan pret metafizisko ideālismu, gan pret zinātnisko racionālismu (pievēršas brīvā indivīda esamībai vai eksistencei absurdā jeb bezjēdzīgā pasaulē) un kurā uzsvars likts uz problēmām, kas saistītas ar cilvēka eksistenci.
• Pozitīvisms – filozofijas virziens, kas deklarē, ka tiecas pēc īstām, pozitīvām zināšanām, kas balstītas pozitīvā pieredzē. Pozitīvisms radies 19. gs. pirmajā pusē kā idejisks virziens; nostiprinās 19. gs. otrajā pusē, tā ietvaros izveidojas sabiedrību izzinoša nozare — socioloģija
• Pragmatisms – filozofijas novirziens, kura pirmsākumi meklējami jau 19. gs otrajā pusē, savu uzplaukumu tas sasniedz 20. gs sākumā. Pragmatisms aizsākas kā amerikāņu filozofija, kas kritizē klasisko filozofiju. Pragmatisma dibinātājs ir Čārlzs Sanderss Pīrss, citi šī novirziena atbalstītāji - Viljams Džeimss un Džons Djūijs.
• Analītiskā filozofija – neopozitīviskā pieeja sociālām zinātnēm, uzsverot, ka filosofijā izšķirošā loma ir kaut kam, ko dēvē par analīzi. Tas, no kā tieši šī analīze sastāv, mainās atkarībā no filosofa, kuru aplūko.
• Fenomenoloģija –iedibināta metodiska pieeja pētāmajam priekšmetam, kas tā vietā, lai analizētu to ar dažādiem teorētiskiem pieņēmumiem, izejot no tā, kā attiecīgais priekšmets parādās, pirmām kārtām sagatavo par to aprakstu. Filosofiski fenomenoloģiju skaidro kā apjēgumu par to, kas notiek cilvēka apziņā.
…
