Kaut gan jukas bija ierasta Krievijas Impērijas sastāvdaļa, nopietni nemieri bija reta parādība līdz pat 1905. gadam. Politiskais neapmierinājums cēlas kopš strīdīgās 1861. gada Aleksandra II. dzimtcilvēku emancipācijas. Emancipācija (dzimtbūšanas atcelšana) bija bīstami nepilnīga, ar ilgajiem „izpirkšanas” maksu gadiem, kuros bijušajiem dzimtcilvēkiem bija jāmaksā nodevas muižniecībai, un ar ierobežotu un tikai tehnisku parasto cilvēku brīvību. Cilvēku tiesības bija joprojām pakļautas virknei pienākumu un noteikumu, kuri bija nelokāmi pakārtoti sociālajai klasei.
Politikās sistēmas stagnācija (politiskais un sociālais cēlonis)
Dzimtbūšanas atcelšana bija tikai daļa no valstiskās, legālās, sociālās un ekonomiskās izmaiņu virknes, kura sākās ar 1860. gadu, kad valsts lēnām pārvērtās no feodālā absolūtisma par tirgus vadītu kapitālismu. Kaut gan šīs reformas bija atbrīvojušas ekonomiskās, sociālās un kulturālās struktūras, politiskā sistēma bija atstāta praktiski nemainīta. Monarhija un birokrātija bargi pretojās reformu mēģinājumiem. Pat valsts atļautās reformas bija aprobežotas – piemēram, pat piecdesmit gadu pēc likumdošanas pieņemšanas, tikai mazāk nekā četrdesmit provincēs bija zemstes (lauku padomes). Cilvēku kāpjošām cerībām pretojās lēnais reformu ātrums, kas galu galā radīja sabiedrībā to vilšanās sajūtu, kas arī bija nemieru radītāja. Nemiernieki juta, ka „zemes un brīvības” nepieciešamību var apmierināt tikai caur revolūciju.
Inteliģences izpratne par notiekošo valstī (sociālais cēlonis)
Gandrīz visi aktīvie revolucionāri tajā laikā nāca no intiliģencijas (inteliģences slāņa) puses. Kustība tika nosaukta par narodničestvo (revolucionārs populisms). Šī nebija viendabīga vai vienota grupa, bet gan milzīgs radikāli atšķirīgu grupu spektrs, kurām katrai bija savs motīvs.…
