1.Absolūtisms – monarhijas pakāpe, kurā raksturīga neierobežota, pilnīga valdnieka vara. Absolūtisms Eiropā veidojās XVII-XVIII gs., tas saistās ar Franciju, konkrēti ar kardinālu Rišeljē, kas iesāka domu par absolūtu valdnieka varu. Šī valsts pārvaldes forma Francijā saistās ar valdniekiem Luiju XIII un Luiju XIV. 16.gs populāra kļūst devīze: „Viens dievs, viena ticība, viens valdnieks.” Absolūtismā karaļa intereses bija pāri valsts interesēm. Absolūtisma piemērs arhitektūrā bija Versaļas pils, kas tika būvēta kā valsts varas un absolūtisma simbols. Tāpat tika dibinātas akadēmijas (mūzikas, mākslas, arhitektūras), kurās mācīja klasiskās mākslas pamatus. Absolūtisma ietekmē veidojās klasicisma tēlniecība, arhitektūra, dzeja, mūzika, dramaturģija, lugas rakstīja karalim. Absolūtisma izpausmes mākslā – veidoja dažādas skulptūras un gleznas ar karaļiem Luiju XIII un Luiju XIV.
2.Racionālisms - uzskats, ka zināšanu un spriedumu pamatā par apkārtējo pasauli un tajā notiekošajiem procesiem ir cēloņsakarības. Citiem vārdiem, katrai vērojamai parādībai, notikumam vai procesam ir konkrēts cēlonis vai cēloņu kopums (secība). Racionālisms lielā mērā ir pretstats reliģiskajam (transcendentālajam) pasaules uzskatam, kura pamatā ir Dieva atklāsme un ticība dievišķai pasaules uzbūvei un kārtībai. Zināmā mērā racionālisms ir pretstats arī vienam no ētikas, līdz ar to arī humānisma pamata postulātiem - emocionālai sajūtai par pareizu vai nepareizu. Taču ne tādēļ, ka noliegtu ētiku vai humānismu, bet skaidrojot to postulātus uz loģiski atvasinātu slēdzienu, nevis emocionālu sajūtu pamata.…