Es dzīvoju zemē, kur ziemas ir baltas, kur katru pavasari plaukst pumpuri, kur vasaras smaržo pēc medus un naktsvijolēm, kur rudeņos no lietavām piebriest zeme un koku lapas kļūst daudzkrāsainas.
Es dzīvoju laimīgā zemē, mani senči paaudžu paaudzēs ir kopuši zemi. Vectēvs ara zemi, vecmāte gāja nopakaļ un izlasīja pēdējo kartupeli no vagas. Mūsmājās bija auglīga zeme, lekno zāli kārām mutēm ēda govis. Pateicībā par gādību, tās deva daudz pienu, vecmāte kūla sviestu, taisīja biezpienu, gatavoja sieru.
Mani vecvecāki bija laimīgi, viņi mīlēja viens otru, priecājās par labo un skaisto. Vectēvs iestādīja ābeļu un ķiršu dārzu, katru pavasari mūsu dārzs pārvērtās par balti ziedošu kupenu. Vecmāte sēja dārzu, mūsmāju dārzā auga gan kartupeļi, gan kāposti, gan burkāni un gurķi. Zirņi tinās ap maikstīm, turpat auga pupu rindas. Pirmās zemenes nogatavojās jau jūnija sākumā, tās bija gardas un saldas. Mūsmājās katru pavasari mājās atlidoja strazdi, es klausījos to dziesmās un priecājos, kad izšķīlās jaunie putnēni. Vectēvs ar vecmāti nedarīja ļaunu ne cilvēkam, ne dzīvniekam, ne dabai.
Tad nomira vectēvs, no kokiem nokrita viņa taisītie putnu būrīši, dārzs vairs tā neziedēja. Pagāja gadi, aizsaulē devās vecmāte. Vējš nolauza viņas stādīto ābeli. Putnu dziesmas mūsmājās pieklusa.
Vecmāmiņa man mantojumā atstāja savu zemi. Zemi ko tik ļoti mīlēja un loloja.
Es tagad esmu atbildīga par šo zemi. Esmu atbildīga , lai mūsmāju pļavās sienāzis var atkal spēlēt savu vijoli, lai mūsmājās atkal ligzdotu putni un ziedētu puķes. Es esmu atbildīga, lai mana zeme būtu laimīga.