‘’Šodien nejūtos kā es.’’ – tā aizbildinos ļoti bieži, kaut arī nemaz neesmu sapratusi kā jūtos kad jūtos kā ‘’es’’. Tā es lielākoties saku tiem cilvēkiem kas par savu ‘’es’’ ir aizmirsuši un nolikuši to malā – prom kādā kastē, augšā bēniņos. Ikdienā vispār cenšos nedomāt pārāk daudz, tas nogurdina. Dažreiz nogurdina pat tik ļoti, ka man iepatīkas būt nogurušai. Gribās prasīt – ‘’Kur loģika?’’, bet tur jau tā lieta, ka loģika nav. Nav un nebūs. Tāpēc arī cenšos nedomāt. Es neteiktu, ka tas ir pareizi. Man tā nepatīk, bet ir vieglāk.
Tā nu savu ‘’es’’ iespundējusi bēniņos dzīvoju tālāk. Ierakusies ikdienā. Apņemta ar sociālajiem tīkliem un seklajām domām. Es baidījos kļūt par šādu cilvēku, vēl joprojām ik pa laikam iedomājos - ‘’Vai tā ir pareizi? Vai es dzīvoju pareizi?’’ Esmu priecīga, ja mans otrs ‘’es’’ kādu labu reizi atnāk mani apciemot. Pie manis pienāk atgādinājums neuztvert visu tik saspringti, neaizmirst prioritātes. Var teikt – mācos dzīvot viegli, kaut arī nemaz nesaprotu ko tas nozīmē. Izlikties, ka neko nesaprotu? Turpināt dzīvot savu seklo dzīvi ar diviem ‘’es’’, tikai vienu apspiežot? Esmu apjukusi. Apmaldījusies starp savām pārdomām. Un tas vēl vairāk man liedz darīt ko lietderīgu. Viens ‘’es’’ traucē otram. Kādu laiku jau tā tas notiek un sajūta ir tāda, ka tā tas turpināsies un neko nepaspēšu izdarīt. Jāsaka – esmu zaudējusi kontroli pār sevi. Katrs ‘’es’’ rīkojas savā laikā un pēc savas vēlēšanās.
Gribas satikt kādu jaunu. Aizbraukt kaut kur. Darīt ko vērtīgu. Strādāt. Un nemaz nedomāt.
