Autors: Katrina Bruna / Rīgas Centra humanitārā vidusskola
Kas esi TU? Un kas esmu ES? Vai ir šeit vēl kāds, kas tieši tāds kā es? Vai kāds vēl redz šīs krāsas, vai kādam vēl iet laiks tāpat kā man? Sekundes jau tāpat skrien. Bet vai laiks steidzas vairāk tev vai man pa priekšu? Varbūt tas paklūp manā priekšā, bet tevi uzsēdina sev blakus uz dzīves motocikla. Un ja reiz es mēdzu paklupt aiz neveiklības, vai aiz tā laika, kas tup manas takas vidū - sakņupis, sarāvies čokurā - tad krītu es tā, lai var redzēt debesis.
Mākoņi vienmēr skaisti skrien. Gribu tad traukties tiem līdzi, bet tāda brīvība man nepieder. Tādās reizēs gribas satvert veco otu un ļaut tai vaļu. Krāsas triepiens atrod savu ceļu starp sērīgām minora notīm, tad aizvijas tālāk, spraucas cauri dejiskam mažoram. Un tā man sanāk debesis. Audekls tad būtu jāliek rāmī un jāpakar pie sienas. Bet debesīm nav gala, tās rāmī neviens vēl nav ielicis, tāpat kā mani nevar izlikt izstādē, iedot zelta rāmi un teikt: "Spīdi! Redzi kāds tev skaists rāmis."
Debesīm arī nepatīk, ja tās iegrožo.
Un brīdī, kad es saprotu, ka debesis nav tikai zila sega mums virs galvas un es neesmu tikai glezna rāmī, es kļūstu viens ar zemi, debesīm un jūru. Un tad pasaules nasta vairs nešķiet tik neciešami smaga. Jo pusi tās svara tagad nes mana dvēsele nevis pleci. Un tā ir tikai viena pati pasaule. Bet tādu taču ir miljardiem!
Vai Visums griežas ap manu pasauli? Varbūt ap tavējo? Nē, es un mana pasaule esam tikai puteklis, niecīga daļa, kliedziens tukšumā, viena dzirksts nebeidzamajā laika skrējienā. Bet bez dzirksts nevar iekurt uguni. Pavards nedeg bez guns.Tāpēc paceliet savas galvas nedaudz augstāk, izslienieties un pastumiet savu pasauli vēl nedaudz uz augšu. Nebaidieties, es parādīšu, kā tas darāms. Mums jāskrien visiem kopā un jāpārvar šaubas. Jo tagad visi ir par daudz ES un par maz MĒS. Mums jālec visiem kopā, bet piezemējoties mēs atradīsim katrs sev jaunu ES - daudz labāku nekā iepriekšējo.
Veidosim to par tradīciju. Vienu dienu gadā katrs var apzināties savu ES nedaudz vairāk kā citas dienas. Un katra dzirkstele iekurs mūsu kopīgo ugunskuru. Tev un man tikai jānotic, ka cilvēkos mīt kaut vēl mazdrusciņ gaismas. Un ja kādā arī nemīt - es dodu tiem daļu savējās. Bet mans ES tāpēc neizdziest, nē. Tas iedegas spožāk un visi kopā mēs esam spēcīgāki par sauli, nekas nevar stāties mūsu ceļā.
Bet ar kaut ko ir jāsāk, tas nebūt nav tik viegli. Un visam galā paliek mūžīgais ES. Bet kas tad tas īsti ir - šis ES? Tā ir zeme, katrs zāles stiebriņš, katra kaija, kas plivinās gar jūrmalu, jūras ūdens nebeidzamie viļņi. Tas ir pats izplatījums - visa sākums un visa gals. Būsim Izplatījumi viens otram līdzās.
