Cilvēki nemainās ieraugot gaismu, bet gan tikai sajūtot karstumu

Katram ir sava dzimtene ,par ko cīnīties, sava zeme ,kurā dzīvot!
Cilvēki neredz, kas notiek viņiem apkārt, jo katrs domā tikai par sevi. Godājamās valsts amatpersonas domā tikai par sev uz doto brīdi izdevīgām lietām. Parasti augstākās amatpersonas ir tās, kuras rūpējas par iedzīvotājiem, bet Latvijā viņiem ir vienalga, kā kurš dzīvo. Šobrīd mēs esam katrs par sevi, šeit izdzīvo stiprākie.
21.gadsimts, viss ir attīstījies augstā līmenī, esam piedzīvojuši grūtākus laikus, bet vēl joprojām sūdzamies par niekiem. Mums būtu jābūt pateicīgiem saviem vecvecākiem par to,ka mums ir sava zeme, uz kuras brīvi staigāt. Bet ko mēs ar to darām? Nicinām, necienam, pieļaujam neatgriezeniskas kļūdas, ķildojamies... Katra valsts provocē viena otru. Ko tās grib ar to panākt? Plašākas teritorijas, varu, uzmanību? Domājot par to, man rodas viens jautājums tiem cilvēkiem, kas vēlas to panākt: „Jūs vispār zināt, kas ir karš?”
Vairāk nebūs, kam aizstāvēt dzimteni tā ,kā mūsu vecvectēvi to darīja. Reāls pierādījums tam- ir bēgļi. Tas pats ir ne tikai ar kara bēgļiem, bet gan arī ar ekonomiskajiem. Kādēļ pametat savu valsti nelaimē? Vai tad paši nevarat palikt tur ,cīnīties pret grūtībām? Lūdzat palīdzību citiem, izliekaties par nevainīgiem jēriņiem, bet patiesībā esat slinki un mantkārīgi! Agrāk visi dzīvoja tādos apstākļos, kādi bija un nesūdzējās. Palika savā zemē un centās izdzīvot.
Es zinu , ka Otrajā pasaules karā , latvieši paši devās bēgļu gaitās, bet tie bija citi laiki,cits gadsimts. Kas notiek mūsdienās? Pat jaunieši aizbrauc, jo uzskata, ka Latvijā nav kur strādāt un algas tā vai tā ir par mazu. Nebūtu izbraukuši tik daudzi,tad viss būtu labi. Un tagad visi cer, ka bēgļi kaut ko darīs Latvijā! Smiekli nāk no tādu muļķu cerībām, jo viņi neko nedarīs, viņiem vajag visam būt gatavam un pienestam uz zelta paplātes!
Neviens no šobrīd esošajiem bēgļiem nav patiess. Kā viņi var būt patiesi , ja viņiem nepatīk mūsu piedāvātie dzīves apstākļi, tad jau sanāk, ka viņiem tur nebija nemaz tik slikti, kā izliekas. Es nesaprotu tos cilvēkus, kuriem ienāca prātā viņus ielaist valstī!
Sūdzas, ka bēgļiem mazs pabalsts. Bet kādas pensijas ir mūsu sirmgalvjiem un pabalsti māmiņām? Diez ko lielas nav, salīdzinājumā ar bēgļu pabalstu. Nesen izlasīju vienu anekdoti sociālajā tīklā „Twitter” : „Man bērns prasa, kas tā par nesmuku papīru čupu,tas ir mūsu bēgļu pabalsts, dēls.” Kurš vispār izdomāja šo anekdoti?
Cilvēki, kas tiešām vēlas palīdzēt un palīdz, dara visu iespējamo. Bet ko tikmēr dara bēgļi? Demolē tās ēkas, kurās viņiem ļauts dzīvot, nogalina,izvaro, ņirgājas,uzstāda savus noteikumus...
Ko es domāju par bēgļiem? Manas domas ir pavisam vienkāršas. Viņiem jāpamet Latvijas teritorija! Mums vajag valsti, kurā dzīvot drošībā, nevis baidīties! Kaut kas ir jādara. Taču kuram pietiks drosmes?
Lai vieglas smiltis tiem, kas aizstāvēja mūsu zemi un mira, cīnoties par tās neatkarību!