Cilvēces pastāvēšanas laikā ne reizi vien cilvēki ir saskārušies ar faktoriem, kas piespiež kādu kļūt par bēgli. Arī latviešus šādi faktori ir skāruši vairākas reizes, kā, piemēram, Otrais pasaules karš. Vairums sabiedrībā baidās no pārmaiņām, baidās no bēgļiem, bet cik daudzi aizdomājas par to, cik grūti ir būt par bēgli un par rīcības cēloņiem, kas cilvēku piespiež kļūt par bēgli, atsakoties no ierastās vides, dzīvesveida, dzimtenes? Bēgļi ir iedvesuši bailes Rietumu sabiedrībā, bet pati Rietumu sabiedrība jau sen ir izveidojusi dažādus stereotipus par rasēm, citas ādas krāsas cilvēkiem un atšķirīgu kultūru pārstāvjiem.
Pavisam nesen Otrā pasules kara laikā arī latvieši devās bēgļu gaitās uz rietumiem - ASV, Vāciju, Zviedriju, Lielbritāniju, Kanādu, Austrāliju, Dāniju u.c. valstīm. Baidoties no PSRS īstenotajām represijām un terora, jau 1944. gada rudenī un 1945. gada sākumā ap 150 000 latviešu pameta savu dzimteni. Ļoti iespējams, ka katram no mums rados ir kāds, kurš nelabprāt, baidoties par savu un ģimenes drošību, ir pametis Latviju un devies svešumā. Latviešu bēgļu vidū lielā skaitā bija arī inteliģence - cilvēki, kuri kala plānus par Latvijas nākotni! Kapēc mēs nevarētu saprast un atbalstīt bēgļus mūsdienās? Viņu vidū arī ir gudri, talantīgi cilvēki, kuri noteikti cer, ka jaunajā vidē varēs sevi izglītot un pilnveidot, jo netraucēs karadarbība vai represiju draudi.
Reti kurš aizdomājas par smagajiem apstākļiem un bēgļu izmisumu, kas liek viņiem izšķirties par labu savu māju, dzimtenes, radu, draugu un savas kultūrtelpas pamešanai. Un mūsdienu Rietumu demokrātiskā sabiedrība baidās no viņiem, pat negrib bēgļus saprast, pieņemt vai atbalstīt. Kādā TV3 ziņu raidījumā sīrietis, kurš baidījās atklāt identitāti, sacīja: “Ja nebūtu bērnu, es neriskētu braukt, jo viņiem Sīrijā nav nākotnes.” Tad jautājums paliek atklāts - vai patiešām esam tik atšķirīgi? Savulaik ASV latviešu bēgļi tika uzņēmti, integrēti un ar viņiem tika komunicēts, nebaidoties no tā, ka latviešu bēgļu vidū varētu būt PSRS spiegi, gluži kā mūsdienās imigrantu vidū teroristi. Toreiz cilvēkiem Rietumos netraucēja bailes, viņi atrada veidus, kā palīdzēt. Iedomājieties, ja latviešu bēgļus nepieņemtu un no viņiem norobežotos toreiz! Bet cik gan labvēlīgi noskaņoti cilvēki var būt, ja viņus atgrūž?
Kāds varētu teikt - bet rase? Ādas krāsa? Reliģija? Dzīvesveids un pasaules redzējums? Bēgļi taču ir tik atšķirīgi! Taču mūsdienās ir tik daudz stereotipi, kurus vairojam un radām mēs paši. Tie paši sīrieši, afgāņi, irākieši, kuri dodas prom, bēg no savējiem, viņi bēg prom no cilvēkiem, kuri izmanto viņu pašu reliģiju, pārvēršot to par radikālu mācību ar radikāliem novirzieniem. Tas, ka cilvēks ir tumsnējs vai nosedzis visu ķermeni ar apģērbu, nenozīmē, ka viņš ir terorists vai kāds ļaundaris. Pasaulē noris globalizācija, to skar daudz un dažādas pārmaiņas. Daudzi cilvēki apgalvo, ka ir gatavi pārmaiņām. Tad kāpēc citu kultūru pārstāvjus, kuri arī ir tādi paši cilvēki kā rietumeiropieši, vairums Rietumu sabiedrības nespēj pieņemt? Šīs bailes no bēgļiem parāda cik ļoti varam būt neatsaucīgi un netoleranti. Mums pašiem ir jālauž stereotipi, jāatrod spēks palīdzēt apkārtējiem, tostarp svešiniekiem, jo palīdzēt nelaimē nonākušajiem gluži vienkārši ir cilvēcīgi. Un kuri cilvēki būs lielākie saucēji pēc palīdzības, ja notiks kas slikts mūsu dzimtenē? - Tie, kuri tagad visvairāk baidās palīdzēt.
Pavisam nesen Latvijā bija apstākļi, kas varēja piespiest ikvienu kļūt par bēgli. Latvieši devās svešumā, lūdza palīdzību un saņēma to, neviens netika atstumts. Rietumu pasaulei toreiz netraucēja nauda, kultūra. Ja bija vajadzīga palīdzība, tā tika sniegta. Neviens Eiropā, arī Latvijā mūsdienās vairs nespēj pilnībā saprast to cilvēku emocijas, kas pamet dzimteni nedrošo apstākļu un karadarbības dēļ, lai dotos uz zemi, kur ir drošāk. Un, lai kur arī šie cilvēki nedotos, sirdī viņi nekad nevarēs justies pilnībā pieņemti, jo būs prom no savām mājām un zemes, kuru viņi mīl. Tapēc es uzskatu, ka sabiedrībai ir jāmēģina lauzt radītie stereotipi, jānojauc aizspriedumu mūris un jāprada, cik izpalīdzīgi mēs varam būt viens pret otru, jo, ja cilvēks patiesi grib, viņš arī var! Taču katrā situācijā ir arī kāds “bet”, šajā gadījumā tas ir, ja bēglis izvirza prasības un nav apmierināts ar pabalstiem, rodas jautājums vai viņš patiešām ir bēglis, vai vieglākas dzīves meklētājs? Ja cilvēks ierodas citā kultūrtelpā, bēgot no kara, viņam jābūt priecīgam par mieru, nevis jāsāk uzspiest savi noteikumi.
