Mana dzīve ir kā šūpoles, kas šūpojas te augšā, te lejā. Arī mans noskaņojums līdzīgs šūpolēm. Reizēm bez iemesla jūtos laimīga, reizēm esmu bēdīga. Es bieži savu dzīvi iztēlojos kā šūpoles- reizēm esmu kā mazs bērns, mīlu daudz sapņot. Reizēm mani sapņi ir tik spēcīgi, ka neviens tos nevarētu traucēt nedz ar domām, nedz vārdiem. Kādreiz man nebija pašvērtējuma, es bieži skumu par dažādām lietām, man šķita, ka nekas neveicas. Reiz manās rokās nonāca grāmatiņa „Secret”. Kad to izlasīju, sāku domāt pozitīvi. Sapratu, ka nekad nevajag padoties. Man gribējās pierādīt tuviniekiem, ka nav jākaunas no tā, ka es mācos speciālajā skolā. Es gribēju, lai viņi varētu lepoties ar mani. Sāku piedalīties dažādos konkursos. Pirmais konkurss bija „Nāc sadziedāt!”. Šajā konkursā es iepazinos ar Intaru Busuli un Mārtiņu Braunu. Pirms konkursa viņi teica, ka turēs par mani īkšķus. Tas bija jauki, ka žūrija tā saka! Man tā bija kā medusmaize. Kaut arī konkursā nesaņēmu balvu, zaudētāja nejutos, jo iepazinu ļoti jaukus cilvēkus. Pēc tam bija vairāki konkursi un uzstāšanās, bet visjaukākās sajūtas bija konkursā „Baltic Talent”. Vispirms uzstājos pusfinālā. Kad es dziedāju, žūrija raudāja un man ielika ļoti labas atzīmes - es ieguvu vienreizēju iespēju startēt konkursa finālā uz kuģa. Sākums bija grūts. Es biju nobijusies, sēdēju tualetē un raudāju. Kad vajadzēja uzstāties, saņēmos un nodziedāju ļoti labi. Šajā konkursā es ieguvu 3. vietu. Ja jūs zinātu, kādas sajūtas bija, kad ieguvu šo balvu! Man tā bija pirmā reize, kad konkursā iegūstu godalgu. Pēc konkursa man gribējās ievilkt elpu, es uzkāpu uz paša augstākā kuģa punkta. Ja esat redzējuši „Titāniku”, tad varat iedomāties, kā tas ir. Es stāvēju pašā augšā, tur pūta stiprs vējš. Es dziedāju līdzi dziesmai, kas skanēja austiņās: "My Heart Will Go On”, un raudāju no visas sirds, jo ar mani nekas tāds agrāk nebija noticis. Pēc tam ir bijuši citi konkursi, bet šo es atceros visspilgtāk.
Tagad, kad esmu piedalījusies daudzos konkursos un festivālos, esmu sapratusi, ka vajag ticēt sev un savam ceļam, neklausīties citu cilvēku valodās. Atceros, ka tad, kad mācījos savā pirmajā skolā, tā bija speciālā skola, mani skolotāji negribēja, lai es uzstājos, viņi nevēlējās, ka es sevi apkaunotu. Viņi smējās par maniem sapņiem, teica, ka es neprotu dziedāt. Kad aizgāju uz otru skolu, šīs skolas mūzikas skolotājs man ticēja. Viņš mani pieņēma dziedāt ansamblī. Tad notika sprādziens manā dzīvē, jauna elpa, es pieteicos darīt ko nebijušu, sāku dziedāt arī solo dziesmu, sāku mācīties spēlēt klavieres. Te es ieguvu savu moto: "Esi tas, kas tu esi! Nepadodies!" Sākumā man nepadevās augšējās skaņas, es katru starpbrīdi gāju uz mūzikas kabinetu vingrināties, smagi strādāju. Un sāku dziedāt arvien labāk, piedalīties konkursos. Man ir laimējies satikt ļoti labus cilvēkus, kuri man tic un uzmundrina. Tas ir mans mūzikas skolotājs, konkursu rīkotāji un žūrija. Kad piedalījos vokālajā konkursā Rīgā, psiholoģe Aina Poiša pirms uzstāšanās man teica: "Tagad ej un turies!" Tā es tagad daru vienmēr. Piedalos daudzos konkursos, ticu sev.
Cilvēki bieži savu laimi salīdzina ar naudu. Es esmu sapratusi, ka nauda nav galvenais. Tā iet un nāk. Bet emocijas ir visu mūžu.
