No sākuma, iedomājoties par sajūtām, kuras mani ikdienā pārņem, nāk prātā gan labās, gan ne tik labās, tās, kuras piedzīvotas un pārdzīvotas. Jo dzīve jau nekad nav tik laba, kā tā izskatās, tā nevar iztikt arī bez sliktajiem un ne tik patīkamajiem brīžiem, kad sliktās sajūtas grauž sirsniņu un neļauj naktī gulēt… Bet šoreiz ne par tām , šoreiz - par sajūtām, kas ceļ spārnos, kas liek smaidīt un izskatīties muļķīgi laimīgam. Sajūtas, kad liekas, ka tauriņi lidinās vēderā un cenšas izkļūt ārā… nē, tie nav tie ‘’mīlestības tauriņi’’, šoreiz ne tie… Ir brīži, kad liekas, ka skudriņas skrien pa muguru, un vienkārši nesaproti, no kurienes sejā rodas smaids, kas ilgstoši nepazūd un liek par sevi manīt pēc tam, kad sejas muskuļi sāp no ilgstošas smaidīšanas. Vairums cilvēku noteikti rakstītu par kādu īpašu ekskursiju vai dzimšanas dienu, vai kādu svarīgu uzstāšanos un par sajūtām tajos mirkļos, bet es šoreiz varētu paskatīties uz tām ikdienas mazajām, īpašajām sajūtām.
Tās ir tās patīkamākās sajūtas, kas padara dzīvi un ikdienas rutīnu mazliet krāsaināku. Ir brīži, kad sēdi skatītāju rindās un baudi kādu jauku koncertu, piemēram, atceros kā šī gada Ziemassvētku laikā kopā ar mammu apmeklējām vienu mazu labdarības koncertu baznīcā. Nemaz nemanot, acis iemirdzējās un tās piepildīja laimes asaras. Sejā parādījās neviltots smaids un mēs vienkārši baudījām mirkli… Tie ir brīži, kad kāds muzikāls priekšnesums aizķer sirsniņu un dzirdētais sakrīt ar personīgajiem tā brīža notikumiem..
Vienmēr ierastajā ikdienā ik pa laikam uzrodas tādi it kā šķietami sīkumi, kas liek pasmaidīt un sajusties kaut uz brīdi laimīgam. Mazie panākumi, kaut vai laba vērtējuma iegūšana skolā, sevis palutināšana ar ko gardu. Labo sajūtu lādītē arī ietilpst citu iepriecināšana. Bieži atceros, kā ar māsu, kad bijām vēl mazas, vienmēr ar milzīgu sajūsmu un prieku apsveicām vecākus viņu svētkos. Tādās reizēs vienmēr ļoti gatavojāmies. Pašas priecīgas un vecākus izdevies iepriecināt.. Nekad neizpaliek arī gandarījuma sajūta un uzslavas no vecāku puses, pelnīto brīvdienu sākšanās un ģimenes satikšana piektdienu vakaros, vienkāršās, bet tajā pašā laikā ļoti patīkamās reizes, kad satieku savas sen neredzētās draudzenes, tā atkalredzēšanās un kopā pavadītais laiks, vienmēr padara pozitīvāku manu dienu.
Pēc tādiem pacilājošiem mirkļiem mēs iegūstam jaunu enerģiju, kas turpmāk mūsos uztur laimes sajūtu. Tieši šie brīži ir tās lielās laimes saturs, kas diemžēl mijas ar ne tik labiem mirkļiem. Bet bez tiem mēs nenovērtētu tos labākos. Un tas vienkārši ir jāsaprot, ka pēc sliktajiem un ne tik patīkamiem vienmēr nāks labie brīži, un pēc labajiem – tie mazliet sliktākie. Tā nu tas ir. No savas dzīves par piemēru ņemot kaut vai savu pagājušo izlaiduma laiku. Atceros kāds darbs bija vajadzīgs, lai nokārtotu lielo pārbaudījumu, tas bija diezgan saspringts laiks, taču pēc tam sekojošā atpūta visu izlīdzināja un bez patīkamajām sajūtam un gandarījuma, protams, arī neiztiku.
Īstenībā mums ir tik daudz lietu, par kurām priecāties, vienkārši jāiemācās tās novērtēt un tādā veidā mēs varam vairot ar laimi pilnās sajūtas. Un tajās dalīties ar tuvākajiem cilvēkiem – ģimeni un draugiem – , jo laime, labās sajūtas un prieks ir vienīgie, kas daloties ar citiem, vairojas.
Parasti jau šķiet, ka labās sajūtas var iegūt tikai pēc lieliem panākumiem, esot slavas saulītē un izbaudot komfortu, taču pēc būtības, lai sajustos labi, lai būtu laimīgs, ir nepieciešams tikai tas, kas mūsos izraisa entuziasmu. Tām ne vienmēr ir jābūt milzīgām un iespaidīgām lietām. Ir tikai jāatrod tas, kas ievieš dvēselē mieru, laimi un prieku, kas liek sajusties labi.
